Dzīvojam laikmetā, kad liels uzsvars uz individualitāti. Tā nozīmīga katrā jomā, arī biznesa konkurencē uzvarēs atšķirīgs un kvalitatīvs piedāvājums. Dārzā ievēros savdabīgāko puķi un fotogrāfijā – neparastāko meiteni.
Vārdu krājums ir mūsu «darbarīku» komplekts. Jo bagātāks tas, jo spējīgāki tikt galā ar dažādiem darbiem un saprasties ar plašāku cilvēku loku. Smalku zīmolu apģērbs var radīt iespaidu, bet patiesība atklāsies, atverot muti… Kliedzoši kontrasti redzēti – skaista jauniete kopā ar puisi uz ielas, bet, atdarot muti, lamuvārdi parāda «kodolu». Ne velti teic, ka suni pazīst pēc riešanas, cilvēku – pēc valodas.
Saruna ar sejas izteiksmi, acu skatienu, intonāciju un ķermeņa valodu, manuprāt, ir tik niansēti bagātāka un vērtīgāka par sazināšanos sociālajos tīklos, telefoniski. Te ir daudz vairāk informācijas, pateiktas un nepateiktas, pat klusums un nopūta runā.
Leksika ir iespēja izpausties, turklāt ik uz soļa. Un diez vai tas izdodies ar «masveida» frāzēm un vārdiem, kas dzirdēti tik bieži. Iespējams, par maz izmantojam sinonīmus, kas noteikti atklātu daudz, daudz vairāk un padarītu košāku, niansēs daudzveidīgāku un dzīvāku mūsu valodu.
Pārāk maz laika ģimenē pavadām sarunās, un no tā zaudē ne tikai vārdu krājums, bet arī attiecības, prasme formulēt izjūtas un aprakstīt notikumus. Vārdu kopumu «mantojam» ģimenē, tomēr, par laimi, mums ir iespēja to papildināt, lasot labas grāmatas un sarunājoties ar viediem cilvēkiem. Mani fascinē Regīnas Ezeras un Andras Neiburgas vārdu krājums, Imanta Ziedoņa un Ojāra Vācieša dzejas trāpīgā tēlainība. Nepatīk dzeja? Dziesmas patīk? Bet tās taču radušās no vārsmām! Kaut dažus dzejoļus izlasīt vakarā – tas neprasa daudz laika un spēka.
No spējas izteikties bagātos un skaidri formulētos teikumos atkarīga mūsu dzīve, tas, cik precīzi sapratīsim citu un savukārt viņi – mūs. Tā atklāj arī individualitāti, raksturu un katra patieso būtību.
