Pēdējās dienās baušķenieki, kuri mēdz skatu pacelt uz augšu, būs pamanījuši, ka Svētā Gara baznīcas zvanu tornis izskatās manāmi citādāks.
Pēdējās dienās baušķenieki, kuri mēdz skatu pacelt uz augšu, būs pamanījuši, ka Svētā Gara baznīcas zvanu tornis izskatās manāmi citādāks. Torni vairs nesedz dakstiņi, un arī pašā smailē kaut kā trūkst – nav baznīcas gaiļa.
Unikāla parādība
Baznīcas torņa remontdarbi ir notikuši arī iepriekšējos gadsimtos. Pašos pirmsākumos Svētā Gara baznīcai torņa vispār nav bijis. Sākotnēji šī baznīca celta kā evaņģēliski luteriskās baznīcas Bauskas vācu draudzes īpašums, un tās celtniecība ilga no 1591. līdz 1594. gadam. Savukārt dievnama torņa mūra daļa pabeigta tikai 1614. gadā, un tā līdz pat mūsdienām vairs nav īpaši mainījusies. Masīvo mūra konstrukciju interesantu padara uz trijām debespusēm vērstie logi – šaujamlūkas. Varētu pat apgalvot, ka tā ir unikāla parādība Latvijas dievnamu arhitektūrā, vismaz tāda veida logi citviet mūsu valstī vairs nav saglabājušies. Torņa siluetu atdzīvina tā stūros diagonāli piebūvētie trīspakāpju kontrforsi.
Baznīcas torņa smailes liktenis gan ir bijis krietni sarežģītāks. 1623. gadā uzbūvēts torņa jumts, ko veidoja kupols ar vaļēju galeriju, bet virs tās atradās augsta piramidāla smaile. Toreizējais torņa noslēgums bija apmēram par vienu trešdaļu augstāks nekā mūsdienu analogs. Dievnama torņa jumta pagaidu segumu 1638. gadā nomainīja ar skārdu. Torņa smailes skārdu nomainīja 1717. gadā, bet kapitālo remontu veica 1766. gadā. Toreiz smailes noslēguma lodē tika atrasta kapsula ar 1623. gadā ievietotiem dokumentiem par būvniecības laika svarīgākajiem notikumiem Bauskas pilsētā un vācu draudzes dzīvē. Arī šī remonta laikā, ievērojot tradīciju, apzeltītajā lodē tika ievietota kārbiņa ar dokumentiem un tā laika monētu paraugiem.
Pagaidu variants
1799. gadā dievnama tornī iespēra zibens un sabojāja jumta konstrukcijas. Par laimi, koka konstrukcijas neaizdegās. Pie pamatīgāka remonta ķērās tikai 1813. gadā. Nu jau torņa smailes konstrukcijas bija tik bojātas, ka tās nācās nojaukt. Turpmāk baznīcu rotāja krietni vien piezemētāks torņa noslēgums – četrslīpju teltsveida dakstiņu jumts. To būvēja kā pagaidu konstrukciju, bet tāds tas ir saglabājies līdz mūsdienām.
Starplaikā baznīcas tornī vēlreiz zibens iespēra 1815. gadā, kad tika bojāti dakstiņi un spāres, jumts nedaudz cieta Pirmā pasaules kara laikā, bet Otrā pasaules karā – pamatīgāk. 1989. gadā arhitekte Irēna Bākule izstrādāja smailes rekonstrukcijas projektu, kurā paredzēja atjaunot 17. un 18. gadsimta veidolu. Diemžēl tas joprojām ir tikai projekts…
Kādreiz dievnama torņa fasādi rotāja laikrāža ciparnīcas, pulksteņa rādītājus papildināja zvans, kas atgādināja pilsētniekiem par kārtējās stundas atnākšanu. Dokumentos laikrādis pirmo reizi pieminēts 1777. gadā, bet, iespējams, tas uzstādīts jau iepriekšējā gadsimtā. Zināms, ka šis pulkstenis remontēts vēl 1858. gadā, un arī daudzās 20. gs. fotogrāfijās var redzēt laikrāža ciparnīcas. Pats mehānisms joprojām atrodas savā vietā.
Atgūts pēc kara
Pašlaik baznīcas tornī atrodamais zvans ir izgatavots 1699. gadā Jelgavā, bet līdz Otrajam pasaules karam tas kalpoja Mežotnes baznīcā. Bauskas baznīcu oriģinālie zvani diemžēl nav saglabājušies. 1610. gada vizitācijā minēts viens liels un divi mazi zvani, vecākais no tiem bija izgatavots 16. gadsimtā un izmantots senākajā Bauskas pilsētveida apmetnē – Vairogmiestā, Sv. Ģērtrūdes baznīcā. Interesants ir kāda cita 1563. gadā lieta zvana liktenis. Tas bija uzstādīts Sv. Trīsvienības latviešu draudzes baznīcā, kas atradās tagadējā Saules dārza vietā. 1733. gada ļaunprātīgi izraisītajā dievnama ugunsgrēkā zvans nokrita un saplīsa. Divus gadus vēlāk to pārkausēja un atlēja no jauna ar tekstu vācu valodā: “Pie šīs baznīcas degšanas es krītot biju saplīsis, bet par ugunsgrēku un kritienu drīz atriebts vainīgam. Tagad es atkal stāvu šeit: lai Dieva roka pasargā mani, kā arī baznīcu, pilsētu un visu zemi no ugunsgrēka un kritiena nākotnē.”
Atjaunotais zvans sākotnēji uzstādīts kapsētā, blakus baznīcas drupām Saules dārzā, bet 19. gadsimta beigās pārvietots uz Sv. Gara baznīcu. Pirmā pasaules kara gados visus baznīcas zvanus evakuēja uz Krieviju, bet tikai šo pēc kara izdevās atgūt. 1925. gadā to pārkausēja vēlreiz, turpmāk to rotāja Viļa Plūdoņa dzejas rindas. Zīmīgi, ka zvans ieplīsis 1940. gada janvāra salā, kad dzejnieku izvadīja uz kapu kalniņu… Vācu okupācijas gados ieplīsušo zvanu nodeva pārkausēšanai militārās rūpniecības vajadzībām.
