Vēl atlicis pēdējais no skrējiens līdz pašām gada beigām, un decembris būs mēnesis, kurā svētku burzma daudzos raisīs pagurumu, varbūt pat emociju izsīkumu.
Vēl atlicis pēdējais no skrējiens līdz pašām gada beigām, un decembris būs mēnesis, kurā svētku burzma daudzos raisīs pagurumu, varbūt pat emociju izsīkumu. Citiem tas būs periods ar rūgtenu noskaņojumu, jo rocība ir tik niecīga, ka labāk izvairīties no uzbāzīgās reklāmas par Ziemassvētku dāvanu plašo izvēli. Pieaugušie kaut kā radīs mierinājumu, jo viņi spēj pieciest daudz ko. Citādi ir ar bērniem, kas tik ļoti gaida pārsteigumu un brīnumu. Kā to sagādās trūcīgajās saimēs, kuru daudzums īpaši manāms laukos?
Nupat apmeklējot kādu pašvaldību, kur iedzīvotāju skaits ir pāris tūkstošu, par turīgām nosauca aptuveni 30 ģimenes. Tiešām – tik vien. Manuprāt, tādēļ vietvaru sociālajiem darbiniekiem sadarbībā ar mācību iestādēm ir jābūt tik jūtīgām un saprotošām, lai kaut mazu gaišumu svētkos sniegtu tiem, kas pēc tā ļoti ilgojas. Un ne jau tikai vienu reizi gadā, kā tas lielākoties mēdz būt, kad tuvojas ziemas saulgrieži.
Atceroties šajā gadā pārdzīvotus patīkamus mirkļus, jādomā, kā nu kur izdodas veidot tik vajadzīgo kopā sanākšanu, kas, manuprāt, sniedz iekšēju spēcinājumu visām paaudzēm. Ir jau mūsu laikrakstā stāstīts par rosībām Īslīces pagastā. Tajās klātesot, esmu jutusi neviltotu sirdssiltumu. Bija aizkustinoši vērot, kā skolas gada noslēgumā cildināja bērnus, kas guvuši sekmes mācībās, zināšanu olimpiādēs, dažādās ārpusklases aktivitātēs. Ar meitenēm un puikām kopā bija viņu vecāki, kurus arī sauca uz skatuves un viņiem pasniedza ziedus. Jauki bija vērot šo sasaiti – priecīgos brīžos kopā ir tie, kam visvairāk jābūt.
Nenoliedzami, šāds publisks novērtējums ikvienam dod gandarījumu. Vēroju, kā māmiņas, kuras, protams, bija vairākumā, centās nerādīt aizkustinājuma asaras. Bet tās taču var būt skaistas. Īslīces vidusskola sadarbībā ar vietējo pašvaldību pirmo reizi rīkoja šādu mācību gada noslēgumu. Kādā citā sarīkojumā Līduma kultūras namā, kad garā virtenē cita aiz citas uzstājās vietējās amatierkopas, atkal jutu gaisā virmojošo pozitīvo auru, kad priekā vienoti ir vecāki ar bērniem.
Biju pārsteigta, ar kādu atvērtību un atkalredzēšanās prieku Ceraukstes pagasta tautas namā sastapās šīspuses lauksaimnieki. Vakara rīkotāji vēlāk atzina, ka jutuši, cik izslāpuši ļaudis ir pēc satikšanās, kas neviltoti raisa katra labākās jūtas. Par to īstumu var nešaubīties, jo ne tikai vārdi vien kaut ko izteic. Nereti šo sirds vibrāciju patiesumu, kas mūsdienu pasaulē zaudē nozīmību, pat nenovērtējam.
Jau iepriekš pieminētās un citas epizodes pārdomājot, prātā palikusi arī kāda neomulīga reize, kad labi domātais neīstenojas tā, kā vajadzētu. Šī gada vasaras saulgriežos tiku uzaicināta kopā ar vietvaras pārstāvjiem sveikt pagasta cienījamus Jāņus. Lauku vīriem, pārsteigtiem dienišķā ritumā, tāds sveiciens bija negaidīts. Viens Jāņa tēvs bija uzlicis galvā pirms gadiem saņemtu pašvaldības dāvanu – cepurīti ar uzrakstu “Vecsaules pagasts”. Šoreiz kā velte tika pasniegts siera ritulītis, kas arī nav smādējams. Taču dāvanu, manuprāt, varēja noformēt piemērotāk. Kaut vai ielikt maisiņā, kas maksā tikai dažus santīmus, arī apsveikuma kartīti noformēt.
