Kāds gudrs vīrs reiz teicis, ka liela daļa nelaimju sākoties no salīdzināšanas.
Kāds gudrs vīrs reiz teicis, ka liela daļa nelaimju sākoties no salīdzināšanas. Varbūt patiesi ir labāk neko neredzēt, nezināt un klusi rušināties savā lauciņā – kā nu sanāk, tā ir labi. Taču vai tiešām ir labi, ja šādas darba metodes tiek īstenotas pašvaldībā?
Pagasta padomes sēde. Atbraucu uz pagastmāju minūtes desmit pirms sēdes sākuma. Iekārtojos priekšsēdētāja kabineta stūrītī un gaidu ierodoties deputātus. Diviem deputātiem neesot klāt, noteiktajā laikā sēde var sākties. Uz galda, ap kuru sasēduši vietvaras pārstāvji, nevienas papīra lapiņas. Priekšsēdētājs nosauc darba kārtības pirmo punktu un sāk stāstīt par līgumu, ko paredzēts noslēgt ar kādu galvaspilsētas uzņēmumu. Nelielā diskusijā tiek pārspriesta sadarbības nepieciešamība, pašvaldības vadītājs min naudas summas, vienbrīd nosaucot pusotru tūkstoti, pēc tam piecsimt, tad atkal tūkstoš latu ar PVN un tad bez. Beigās deputāti vienojas, ka atbalsta līguma noslēgšanu. Priekšsēdētājs izklāsta otro jautājumu, par kuru atkal sākas diskusija. Runā gan par tēmu, gan aizpļāpājas pilnīgi par ko citu, līdz beigās atbalsta vadītāja ierosinājumu.
Pagasta vadītājs paņem lapiņu kaudzīti un, ieskatoties tajās, nolasa iedzīvotāju iesniegumus. Nedaudz aprunājot viena otra rakstītāja personību, varas pārstāvji viņu lūgumiem piekrīt. Deputātus iepazīstina ar kādas valsts iestādes atsūtītu vēstuli, kurā gan nav pozitīvas informācijas. Tomēr arī šo ziņu, sacīdami, “ko gan mēs tur varam mainīt”, deputāti “pieņem zināšanai”. Vēl dažas replikas par turpmāko pašu veicamo, aplamo darba stilu Saeimā un Rīgas deputātu nekompetenci, un sēde beidzas. Priekšsēdētājam pārjautāju Rīgas firmas precīzo nosaukumu, kuru viņam izdodas sameklēt papīru kaudzē, un dodos prom.
Nākamajā dienā, gatavojot publikāciju, zvanu sekretārei un lūdzu atsūtīt precīzu lēmuma tekstu. Lēmums viņai vēl nav sagatavots (deputāti par to iepriekšējā dienā jau nobalsoja – V. A.). Ko tad lai es rakstu avīzē? “A, kā tu saprati, par ko deputāti vienojās?” man vaicā sekretāre. Kopīgi izspriežam, kāda varētu būt iepriekšējā dienā pieņemtā lēmuma būtība, to arī es uzrakstu. Pēc tam piezvanu vienam no deputātiem un pārvaicāju, vai viņš sapratis, par ko vakar sēdē vienojušies. “Būtība jau skaidra, bet konkrēti es līdz galam tomēr nesapratu, kāds palika īstais formulējums,” man paskaidroja deputāts. “Bet ko tu brīnies, ka vakardienas sēde pilnīgi nebija sagatavota? Mums līdzīgā stilā tās ir vienmēr. Vienīgā atšķirība, ka citas reizes uz lapas uzrakstīta darba kārtība, vismaz zinām, par ko lemsim. Pagastmājā valda īsts haoss,” sarunu beidzot, nosaka deputāts, piebilzdams: “Tikai es tev to neesmu teicis.”
Varētu domāt – ir jau labs šāds darba stils, ietaupās papīrs, tik ātri nenodilst burti uz datora klaviatūras. Iespējams, sekretāre un deputāti nemaz nav redzējuši, nezina, ka var un vajag (likums “Par pašvaldībām” to paredz) strādāt pavisam citādāk. Bet varbūt pagastvecim vajadzētu nevis doties pētīt Amerikas debesskrāpjus, bet “salādēt” savus deputātus un sekretāri busiņā un aizvest tepat uz kaimiņiem, lai paskatās, kā tur notiek sēdes.
