Esmu gana piedzīvojusi, lai pati zinātu, kā rīkoties, bet šoreiz ir jālūdz padoms.
Esmu gana piedzīvojusi, lai pati zinātu, kā rīkoties, bet šoreiz ir jālūdz padoms. Man ir pieauguši bērni, divi mazbērni, un… man ir draugs. Vīrs nomira pirms 14 gadiem, visu šo laiku dzīvoju viena. Tehnikuma beidzēju salidojumā pirms pāris gadiem satiku skolas biedru, kurš man kādreiz ļoti patika. Viņam, tāpat kā man, tuvojas 60 gadu. Abi esam brīvi cilvēki un sākām satikties. Kopā gan nedzīvojam, bet viņš mēdz atbraukt ciemos.
Maniem bērniem tas nepatīk. Viņiem šķiet, ka šādas attiecības mūsu gados ir kaut kas nepiedienīgs. “Kas tas jums ir – tāds vecu ļaužu sekss?” meita nicīgi vaicāja, sastopot mani un draugu brokastojot. Neslēpšu – tas aizvainoja. Jā, mums ir tuvas attiecības, un ziniet, viss notiek, un gūstam no tā prieku. Nesaprotu, vai man par to ir jākaunas un vai bērni var man to aizliegt. Tā vaicā kāda lasītāja.
Psiholoģe Inga Grīnberga atzīst, ka, vēstuli izlasot, pirmajā brīdī šķitis, ka tas ir jautājums seksopatologam. Kāpēc gan pusmūža cilvēkiem nevarētu būt draugi un tuvas attiecības, mīlestībai taču nav vecuma ierobežojumu.
Psihologa palīdzība šajā gadījumā varbūt ir vajadzīga sievietes pieaugušajām atvasēm. Tā jau ir, ka bērni savus vecākus neuztver kā Ādamu un Ievu, bet gan kā mammu un tēti. Šajā gadījumā vēl īpašāk – mamma, kas aizvietoja tēti pēc viņa nāves.
Bērni zina, ka mātes pienākums ir rūpēties par ģimeni, mīlēt, gādāt, uzklausīt, mierināt. Nezinu, vai atvases šajā uzskaitījumā paredz, ka mamma ir arī sieviete. Izveidojot savu ģimeni, viņi sāk apzināties vecākus kā seksuālas būtnes. Sabiedrības stereotipi (daudz anekdošu dzirdēts par večukiem, kuri nespēj…) ir tādi, kā ir, – nav jauns, nav seksuāls.
Meita nespēj dot mātei to, ko viņai var sniegt vīrietis. Meitas glāsts, meitas saruna ar mammu – tas ir nepieciešams, bet tomēr tas ir kaut kas cits. Savukārt kundzei gribu teikt, ka par šīm attiecībām nekādā gadījumā nav jākaunas. Tas ir lieliski, ka jums ir draugs, ar kuru varat būt kopā. Tie, kuri vecumdienas nevada vientuļi, dzīvojot ilgāk.
Psiholoģe Andra Katkeviča uzskata, ka vēlēšanās veidot pāri, būt kopā ar kādu, izjust tuvību ir pilnīgi normālas, dabiskas un veselīgas cilvēka vajadzības, arī sešdesmit un vairāk gadu vecumā. Ēst kopā brokastis, pastaigāties, runāties un arī mīlēties, un justies par to laimīgam nav nekas nepiedienīgs. Laikrakstos ir ne mazums iepazīšanās sludinājumu, kur tieši cilvēki pusmūžā meklē savu otro pusīti.
Ja abiem šīs attiecības sagādā prieku, nav par ko kaunēties un neviens tās nevar aizliegt. Svarīgi, lai jūs paši esat par sevi pārliecināti un spējat to mierīgi pateikt saviem bērniem. Varbūt viņi nezina, cik šī tuvība jums svarīga? Palīdziet atvasēm to saprast!
