Īslīces SOS bērnu ciematiņā vienu ģimenes namu tagad rotā plāksnīte, kas apliecina, ka tā ir Beatrises Fricas māja.
Īslīces SOS bērnu ciematiņā vienu ģimenes namu tagad rotā plāksnīte, kas apliecina, ka tā ir Beatrises Fricas māja.
Kā «Bauskas Dzīve» informējusi iepriekš, Norberts un Beatrise Frici no Heidelbergas (Vācijā) ir iniciatori līdzekļu vākšanai SOS-Kinderdorf ciematam Latvijā, Īslīcē. Viņi pārdevuši savu lauku māju, un iegūtā nauda bijis sākumieguldījums SOS ciematiņa būvei. Frica kundze tagad izvēlējusies vienu ģimeni, kurai līdzdzīvot un par kuru īpaši rūpēties. Šai ģimenei nu būs jāraksta vēstulītes arī uz Vāciju.
Septiņi bērni samīļojami
Tā nu gadījies, ka tieši šajā mājiņā SOS mammai Ligitai Insbergai audzināmi septiņi bērniņi, tik daudz vēl nav nevienā citā SOS ģimenē. Turklāt bērnu vecums arī «kustīgais» – trim zēniem pa septiņi gadi, viens sešgadīgs, vienam divi gadiņi, bet meitenītes ir piecus un trīs gadus vecas. Bērni šeit ir no Jelgavas, Ķeguma un Cēsu rajona. Kā Ligita spēj ar mazajiem viena pati tikt galā, ēst pagatavot, apmazgāt, vēl parotaļāties? Un viņas atbilde ir, ka bērni ļoti daudz palīdz. «Es kārtoju virtuvi, traukus mazgāju,» stāsta sešgadīgais Kaspars. Uzreiz pamanāms, ka bērni ir ļoti mīlīgi, turklāt tādi gādīgi. Žurnālistei konfekšu papīriņu ilgi nenācās ņurcīt rokā, mazie uzreiz klāt – aiznesīšot uz miskasti. Kitijai ļoti gribējās izrādīt savas jaunās kurpes un fotoalbumus. Turklāt pēc apskates tie tika nolikti atpakaļ plauktā. Kitija neaizmirsa arī paziņot, ka viņi visi tagad krājot naudu velosipēdam. Meitenēm savs braucamais esot, bet zēniem vēl līdz vasarai tam jāsakrājot naudiņa.
No Kurzemes gaida ciemos omīti un onkuli
Ligitai tikko bija nedēļu garš atvaļinājums, braukusi pie savas mammas uz Kuldīgu un izgulējusies, izgulējusies… «Protams, darbs smags, ļoti nogurstu. Mazie prasa trakoti daudz mīlestības, un visi septiņi jāsamīļo reizē. To atteikt nevaru. Iedomājaties, viņi pat bērnudārzā audzinātājai stāsta – zini, mūs mamma vakar ļoti samīļoja… Tā viņiem trūcis,» saka Ligita.
Vasarā visi dzīvojuši Kuldīgā pie omītes (par tādu septiņiem SOS bērniem jau kļuvusi Ligitas mamma). Divas nedēļas Ventspils jūrmalā māju īrējuši, omīte ēst gatavojusi, palīdzējusi ar visu tikt galā, nu tā, kā jau īstās vecmāmiņas to dara. Viņa atbraucot pat uz Īslīces mājām, jo mazie ļoti gaidot. Gaidot arī Ligitas vecāko brāli, kurš ierodas no Ventspils, ar viņu zēni ejot uz pirti, tāds tas rituāls. Brauc ciemoties arī šo SOS bērnu viena īstā mamma un vecākās māsas. Ligita pārliecināta, ka attiecības, ja tās neveidosies pārāk destruktīvas, ir jāuztur un visiem jāmācās saprasties.
Sirsnīgi un gaiši ir šajā mā- jā. Bērni atvadoties aicina vēl nākt ciemos. Promejot, jau durvīs stāvot, vecākā meitenīte pēkšņi paziņo: «Mans tētis ir cietumā», bet mazākā uzreiz piebilst, ka viņas tētis «tikko no cietuma izņemts»… Bērni tētus nepieminēt gluži vienkārši nespēj.
