Nesen izlasīju, ka akcijas «Baltijas ceļš» dokumentārais mantojums iekļauts UNESCO programmas «Pasaules atmiņa» starptautiskajā reģistrā.Pasaules mērogā šis fenomens – triju valstu spēja apvienoties masveidīgā, bet miermīlīgā akcijā, lai paustu savu nostāju un sasniegtu mērķi – neatkarību no padomju varas – atzīts par kaut ko ļoti īpašu, sacījis UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas prezidents Andris Vilks.Tas patiešām bija kaut kas īpašs, neatkārtojams. Esmu laimīga, ka piedzīvoju šo gadsimta fenomenu, to emocionālo lādiņu, kas joprojām, arī neapdomīgu/noziedzīgu politiķu sagādāto nepatikšanu laikā, palīdz uzturēt cerību – tā nevar palikt.Atšķiru savas piezīmes, 1989. gada rudens hroniku, un ar nožēlu konstatēju, ka emocionāla pacēluma brīžos esmu bijusi pārāk lakoniska. Saprotu – to, kas toreiz, pirms 20 gadiem, pārņēma sirdi, dvēseli, domas, nebija iespējams izteikt vārdos. Turklāt situācija tolaik nebūt nebija tik skaidra un droša. Ar ziediem un sarkanbaltsarkaniem karogiem bija izlauzts ceļš pie Brīvības pieminekļa, organizēts tūkstošiem izsūtīto gājiens pie Mātes Latvijas pieminekļa Brāļu kapos, noticis radošo savienību 1988. gada plēnums, bet mūs savos valgos vēl cieši turēja PSRS, vienīgās, komunistiskās partijas centrālā un vietējās komitejas, vēl mūs uzraudzīja un noklausījās čeka. Daudzi, padomju ideoloģijas apskurbināti, ticēja gan vēstures padomiskajam traktējumam, gan nākotnes maldiem un pret tādu akciju kā «Baltijas ceļš» izturējās atturīgi vai pat naidīgi.No to dienu piezīmēm: ««Baltijas ceļš» skāra Bausku un rajonu no Lietuvas robežas līdz Rīgas pievārtei. Stāvējām starp grāmatnīcu un autoostu. Bija atbraukusi māsīca Skaidrīte no Rīgas. Tranzistoros mūzika, Daiņa Īvāna uzruna, Latvijas un Lietuvas himnas, atkal mūzika. Lietuvā un Igaunijā translācija ilgusi divas stundas, mūsu CK aizliegusi. Kamēr kārtojamies, uz Lietuvas pusi drāžas mašīnas ar triju republiku karogiem. Cauri Bauskai uz robežas pusi brauc arī lietuvieši pa Elejas ceļu. Iespaids neaprakstāms. No saujas saujā – mūsu liktenis. Kāds tas būs? Mūsu priekšā nobirst gandrīz neredzami akmentiņi, šķiet, no «kaķenes» – no kāda loga.»Dažas baušķenieku replikas dienu pēc «Baltijas ceļa» un mītiņa laukumā pie rajona padomes ēkas: «Ko viņi var mītiņot, ko viņiem vēl vajag – karogs ir, himna ir…»«Es tā pastaigāju gar to rindu un redzēju, ka karogus tak ir visu laiku glabājuši, varēja redzēt, ka pat salāpīti.»Ārzemju radiostacija pauda šaubas – VDK pietiks nekaunības iesēdināt visu Baltiju aiz restēm.No «Baltijas bākas» speciālizlaiduma: «No tā, kā notikumi attīstīsies Baltijā, ir atkarīgs padomju impērijas liktenis un arī Gorbačova «perestroika».» Viedi vārdi. Tikai, manuprāt, savu likteni nodevām svešās rokās, arī tiem bijušajiem partijas funkcionāriem, kuri kala plānus, kā apkrāpt dziedošās revolūcijas un aklas ticības pārņemto tautu, un īsā laikā «piedzemdēja» simtiem miljonāru.Viss vēl nav zaudēts, kaut arī Baltijas ceļā Latvija izsitusi pamatīgu robu, kas pamazām aizaug ar to pašu ideoloģiju, pret kuru rokās sadevāmies pirms divdesmit gadiem. Ar vislielāko atbildību jāizsver, kam jau nākamgad, 10. Saeimas vēlēšanās, uzticēt to, kas mums no lielā pacietībā un nevardarbīgi gūtā vēl palicis pāri.
