Uz Jaunā Rīgas teātra šī gada pirmo jauniestudējumu, pēc Maksima Gorkija lugas «Dibenā» motīviem veidoto izrādi «Tālāk», devos ar dalītām jūtām.
Uz Jaunā Rīgas teātra (JRT) šī gada pirmo jauniestudējumu, pēc Maksima Gorkija lugas “Dibenā” motīviem veidoto izrādi “Tālāk”, devos ar dalītām jūtām.
Šis teātris spēj sagādāt patīkamus pārsteigumus. Te nereti tiek iestudētas ļoti neparastas izrādes, taču dažreiz uz skatuves notiek kas tāds, ko par teātri nevar nosaukt.
Citāda publika
Interesanta ir pati pirmsizrādes gaisotne šajā teātrī. Te nāk pavisam cita publika, cilvēki, kurus ļoti retos gadījumos varētu sastapt Dailes vai Nacionālā teātra skatītāju zālē. Dažbrīd šķiet, ka teātra vadība apzināti šiem skatītājiem – humanitāro zinību studentiem, māksliniekiem – brīvdomātājiem, netradicionālu uzskatu un dzīvesveida atbalstītājiem, kā arī smalku un labu lietu pazinējiem – pieskaņo savu repertuāru.
Pēdējā laikā JRT arvien vairāk veic dažādus radošus eksperimentus, kas ir apsveicama lieta, bet arī riskanta. Turklāt skatītājiem, kas uz izrādēm brauc no tālienes. Samaksāt prāvu naudu un būt klāt neveiksmīgā eksperimentā, tas nebūt nav patīkami.
Visi dzīvo stikla būrī
Kā kaut kas jauns presē tika pieteikts iestudējums “Tālāk”. Uz skatuves kārtējā stikla kaste, šoreiz krietni lielāka kā divas citas – Liepājas teātra izrādē “Romeo un Džuljeta” un Nacionālā teātra “Trīs grašu operā” skatāmās. Jaunā Rīgas teātra stikla būrī, kas piepilda teju visu skatuvi, mājo vairāk nekā desmit aktieru, kas šoreiz it kā spēlē paši sevi.
Kad JRT pirms pāris gadiem visus pārsteidza ar netradicionālu skatuvisko risinājumu Gogoļa “Revidentam”, šķita, režisora izdoma vēl ilgi paliks nepārspēta. Taču sekoja “Stāsts par Kasparu Hauzeru”, “Dostojevsky trip”, “Garā dzīve” – iestudējumi, kuros skatītājus gaidīja kas jauns, neredzēts. “Tālāk” ir atkal kas nebijis. Nē, nekā neredzēta jau nav, uz skatuves stikla būris iekārtots kā simtiem reižu skatītas realitātes šova “Fabrika” telpas. Arī aktieru darbošanās daudzreiz atgādina TV ekrānā skatīto jauniešu niekošanos un bezjēdzīgo laika nosišanu. Tikai pa brīdim kāds aktieris iznāk no būra skatuves priekšplānā.
Varbūt izlasīt Gorkiju?
Tad arī sākas Gorkija lugas darbība. Klausoties dialogus, pārņem divējādas izjūtas. Saprotu, ka tiek lasīti autora teksta fragmenti. Rodas vēlme izlasīt visu darbu, jo tas kaut kā paslīdējis garām. Priecājos, ka lugai, kura, cik var noprast, ir smaga, filosofisku atziņu pārpilna, rasts šāds neparasts skatuviskais risinājums.
Ja viss būtu jānoskatās tradicionālā variantā, noteikti būtu grūti un nogurdinoši. Taču tagad viegli nojaušama lugas iecere stāstīt par vientuļiem, sabiedrības atstumtiem cilvēkiem, kuri, lai arī skumji, lieki, tomēr ir cilvēki. Tagad viņi sastapušies patversmē, taču kādreiz bijuši skaisti brīži, joprojām mājo nepiepildītas alkas, uzvirmo kaislības.
Izrāde ir interesanta, bet grūti skatāma, jo vienlaikus tiek piedāvāts piecu procesu norises attēlojums.
Pieci skatu laukumi
Darbība notiek stikla kastē. To, kas risinās skatuves dziļumā un nav labi saskatāms no zāles, filmē operators un projicē uz viena no lielajiem ekrāniem. Uz otra ekrāna tiek demonstrēts izrādes mēģinājumu videoieraksts. Trešajā ekrānā nemitīgi mainās dažādi ornamenti. Savukārt ik pa brīdim skatuves priekšā no būra izsprūk aktieri, lai runātos, strīdētos, kavētos atmiņās.
Notiekošo grūti nosaukt par teātri tradicionālā izpratnē. Tas ir kā pieckārtains pīrāgs, jo skatītājs var vērot vienu no pieciem spēles skatu laukumiem. Katrs atbilstīgi savai gaumei un izpratnei, domu lidojumam un iztēlei var saskatīt, saklausīt ko citu. Emocionāli ir aktieru personīgās dzīves monologi, kas ierakstīti izrādes mēģinājumu laikā. Spožs ir Gundara Āboliņa, Regīnas Razumas, Andra Keiša tēlojums. Aktieri pašaizliedzīgi pilda režisora uzticēto uzdevumu. Divas ar pusi stundas ir pietiekams laiks, lai izrāde pārņemtu savā varā, bet arī lai pilnīgi nenogurdinātu un neapniktu. Iestudējumu ir vērts skatīties pēc kāda laika vēlreiz, jo ļoti daudzas mizanscēnas noteikti katru reizi tiks tēlotas citādāk.
