Izrādes Jaunajā Rīgas teātrī nebiju apmeklējis ilgāku laiku, šoreiz izvēlējos jau agrāk iestudētu darbu «Latviešu stāsti».
Izrādes Jaunajā Rīgas teātrī nebiju apmeklējis ilgāku laiku, šoreiz izvēlējos jau agrāk iestudētu darbu “Latviešu stāsti”. Šonedēļ teātra Lielajā zālē tika lasīts 1., 2. un 3. stāsts.
Augsta kritiķu atzinība
“Latviešu stāsti” ir sešas izrādes, katrā no tām viens aktieris stāsta vienu dzīvē novērotu vai noklausītu atgadījumu. Katrā izrādē tiek izklāstīti trīs vai četri stāsti. Izrādes notiek teātra Lielajā, Mazajā vai arī Mēģinājumu zālē. Teātra mājaslapā internetā redzams, ka visi šie iestudējumi ir izpārdoti, tomēr pirms izrādes ir cerības kādu biļetīti dabūt. Stāsti nav savstarpēji saistīti, var skatīties jebkuru no sešiem iestudējumiem, nav svarīga arī to secība.
Pagājušā gada tradicionālajā “Spēlmaņu naktī” “Latviešu stāsti” saņēma balvu par labāko latviešu literatūras iestudējumu. Savukārt par labāko aktieri atzīts Andris Keišs par lomu izrādē “Latviešu stāsti” (viņš lasa 2. stāstu). Labākās jaunās skatuves mākslinieces tituls tika arī Ivetai Polei par veikumu izrādē “Latviešu stāsti”.
Jebkura dzīve ir tā vērta
Iestudējuma režisors Alvis Hermanis par savu darbu stāsta: “Šo teatrālo ideju varētu pielīdzināt dokumentālajam kino, kas veltīts kādam konkrētam cilvēkam. Katrs aktieris ir atradis vienu Latvijas iedzīvotāju un sagatavojis par viņu stāstu. Tas ir par kādu reālu mums šodien līdzās dzīvojošu cilvēku. Mums likās interesanti pievērsties to ļaužu dzīvesstāstiem, par kuriem publiski neraksta un nerunā.
Izrādes mērķis ir parādīt, ka mākslas uzmanības objekts var būt jebkurš cilvēks uz šīs pasaules. Ikviena cilvēka dzīve ir tā vērta, pietiekami interesanta un dramatiska, lai būtu par iemeslu teātra izrādei. Šo iestudējumu varētu nosaukt arī par Jaunā Rīgas teātra seriālu.”
Pretrunīgas izjūtas
Ieguvis tik daudz pozitīvas informācijas, nolēmu pārliecināties par iestudējuma kvalitātēm. Tomēr uz izrādi devos šaubu mākts, jo Jaunais Rīgas teātris (JTR) spēj patīkami pārsteigt, taču ir eksperimentālie darbi, kuri rada vilšanos. Bija arī skaidrs, ka “Latviešu stāsti” nebūs izrāde tās tradicionālā izpratnē. Atzīšos uzreiz – gribētu vēl kādu iestudējumu noskatīties.
Galvenokārt mani interesē aktieru tēlojums, jo JRT viņi ir patiesi spilgtas personības. Labprāt pavērotu un paklausītos, piemēram, Ingu Alsiņu, Gundaru Āboliņu vai Kasparu Znotiņu. Viņi noteikti būtu tikpat spilgti kā Andris Keišs 2. stāstā, kurā viņš klāsta par kādu Alūksnes puses jaunieti. Veiksmīgi atklāta puiša personība, viņa savdabīgie pasaules uzskati, arī domas par latviešu karavīriem Irākā.
Mazāk interesants šķita Janas Čivželes 1. stāsts, kaut gan tā būtība ir diezgan baisa. Dzīvesbiedri ir vedēji, kāzu laikā vīrs nomirst ar infarktu, sieva turpina visas izdarības tālāk. Kā jau mūsdienu kāzās, notikums tiek filmēts, un tad šajā stāstā pēc neliela aktrises ievada uz ekrāna tiek rādīti kāzu video fragmenti. Tādi naturāli, ar laulībām, vedējtēva nomiršanu, izmisīgu viņa elpināšanu, nelaiķa acu aizspiešanu un kāzu izdarību turpinājumu arī vēl otrajā dienā. Protams, skatītājs nepaliek vienaldzīgs, pārdomas raisās.
Acīmredzot tāda ir mūsu dzīve, tādi ir vienkāršie cilvēki mums apkārt. Taču mani arī neliek mierā jautājums – vai es to gribu vērot uz skatuves? Ne redzēt, bet noklausīties viena aktiera, talantīgāka vai mazāk talantīga, pārstāstā. Nezinu. Praktiskie apsvērumi: biļete – pieci lati, ceļš – trīs lati, teātrī pavadītais laiks – divarpus stundu. vai tie atsver emocionālo ieguvumu? Varbūt nopirkt kādu mūsdienu autora stāstu krājumu un to visu izlasīt, liekot lietā iztēli?
