Pagājis 15 gadu kopš nevardarbīgās barikāžu pretošanās kustības, kad Latvijai izdevās aizstāvēt valstisko neatkarību un kļūt par unikālu piemēru vēsturē.
Pagājis 15 gadu kopš nevardarbīgās barikāžu pretošanās kustības, kad Latvijai izdevās aizstāvēt valstisko neatkarību un kļūt par unikālu piemēru vēsturē. Šogad barikāžu laika atceres dienas bija organizētas vērienīgāk nekā citkārt.
Svarīgs sarīkojumu cikla notikums bija grāmatas “Nevardarbīgā pretošanās: Latvijas pieredze” izdošana. Atmiņas un emocijas izplēnēs līdz ar paaudžu maiņu, bet dokumentālas liecības vēsturē saglabāsies.
Pasaule ir mainījusies
Latvijas pilsētās un laukos viņnedēļ dega ugunskuri, tika demonstrētas kinohronikas, dziedāja kori, bet pavisam neliels bija cilvēku skaits, kuri gribēja dalīties kopīgās atmiņās par barikādēs piedzīvoto. Varbūt patiesa patriotisma apliecināšanai ārišķīgas izpausmes nemaz nav vajadzīgas, varbūt labāk ir gremdēties klusās pārdomās vienatnē, apzinoties, ka 15 gadu laikā arī pasaule ir mainījusies līdz nepazīšanai? To plosa kari, vardarbība, terorisms, slimības un bads. Vai tā nav Dieva svētība, ka mēs varam dzīvot mierīgā un neatkarīgā valstī?
Doma baznīcā 20. janvāra vēlā vakarā valda klusināta un svinīga noskaņa. Cilvēku nav daudz, bet ir jūtams, ka neviens dievnamā nav ieradies nejauši. Lielākā daļa ir vīri pusmūža un cienījamā vecumā – barikāžu aculiecinieku divu pēdējo paaudžu pārstāvji. Viņu pēctečiem nevardarbīgās pretošanās laiks nozīmēs tikai vairākas lappuses Latvijas vēstures grāmatā vai dažas epizodes dzimtas hronikā.
Valstij ir vajadzīgi visi
“Tauta devās uz barikādēm, lai stātos pretī pasaules lielvarai, apbruņotai ar kodolieročiem. Maza tauta ar karstu sirdi un bez bruņojuma, bet ar pārliecību, ka, stājoties pretī šai varai, tā aizstāv patiesību,” klātesošos uzrunā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa pateicas visiem, kuri bija gatavi brīvības aicinājumam ziedot dzīvību. Viņa aicina neaizmirst barikāžu dienas un iekurt sirdī mīlestības ugunskuru pret savu tautu. “Jūs visi esat vajadzīgi šai tautai, zemei un valstij,” atgādina prezidente.
Barikāžu gadadienas sarīkojums neformālā gaisotnē turpinās Ķīpsalas hallē, kur tradicionāli tas notiek katru gadu, pulcējot ļaudis no visiem Latvijas novadiem. Šoreiz situācija ir mainījusies, jo lielajā salā nevar iedarbināt automašīnas, daudzviet traucēta arī sabiedriskā transporta kustība. Šķiet mazliet dīvaini, ka sarīkojums sākas ļoti vēlu – pulksten 22. Droši vien šo iemeslu dēļ Ķīpsalas hallē nemana barikāžu dalībnieku organizētas grupas no rajoniem. Tika atcelts arī Bauskas tautas nama organizētais brauciens uz piemiņas sarīkojumiem 20. janvāra vakarā Rīgā.
Satiek radus un draugus
Apmeklētāju vidū “Bauskas Dzīve” pamanīja mežotnieci Ingrīdu Punku: “Kopš 1992. gada, kad tika organizēta barikāžu dalībnieku pirmā tikšanās, cenšos šo iespēju izmantot. Sevišķi spilgti man atmiņā saglabājusies pulcēšanās Zaķusalā, kad vēl bija dzīvs kinorežisors Juris Podnieks. Toreiz, viņa mudināti, mēs visu vakaru dziedājām. Uz vēsturisko notikumu aculiecinieku saietiem braucu arī tādēļ, lai satiktu radus un draugus. Pērn Ķīpsalas halle bija pārpildīta. Vissaviļņojošākais notikums toreiz bija Barikāžu goda zīmes pasniegšana aktrisei Elzai Radziņai. Cik labi, ka tā notika, jo šogad jau būtu par vēlu…”
Mežotnieces sacītajam pievienojas arī pazīstamais zoologs Jānis Brikmanis no Siguldas. Viņam Ķīpsalas halle vienreiz gadā kļūst par vietu, kur, gluži kā Dziesmu svētkos, satiekas tikai savējie. Jānis Brikmanis 1991. gadā no pirmās līdz beidzamajai barikāžu dienai ir atradies brīvības aizstāvju rindās. Viņa atmiņās par šo laiku ir daudz gaišuma, arī valsts attīstības pašreizējā perioda vērtējumā nav jūtams pesimisms. “Jau sešus gadus esmu brīvs zinātnieks, nesaistīts ar darba attiecībām. Lasu lekcijas skolēniem, vadu ekskursijas, gatavoju publikācijas un jūtos laimīgs, ka dzīvoju neatkarīgā valstī,” secina barikāžu dalībnieks.
Zuduši kopīgi ideāli
Valmierietis Ervīns Saliņš ar domubiedriem – atmodas laika aktīvistiem – Ķīpsalas sarīkojumu zālē iedziļinās nopietnā sarunā par pārmaiņām, kas Latvijas sabiedrību ir skārušas 15 gadu laikā. “Mēs esam ļoti daudz ieguvuši, bet, gluži nemanot, pazaudējuši pašu galveno – vienotības ideju, pat vēlmi būt vienotiem. Mēs visu reducējam tikai uz ekonomiskiem faktoriem, aizmirstot, ka neatkarīgas valsts pastāvēšanas pamatā ir kopīgi ideāli. Deviņdesmito gadu vidū tie izplēnēja kā sniegs pirmajā slapjdraņķī. Valsts ir saskaldīta “kastās”, ekonomisko interešu grupās un ietekmes zonās, pamatiedzīvotājos un cittautiešos. Ar savu brīvību reizēm rīkojamies kā vieglprātīgi bērni ar spēļu klucīšiem. Tas mani sāpina visvairāk,” atzīst Ervīns.
Līdzīgus secinājumus izdarījusi arī Bārbeles pagasta bibliotēkas vadītāja Brigita Krauze. Barikāžu gadadienas sarīkojumus viņa vēroja televīzijā. Brigita teic: “Divas lietas mani patiesi skumdina – paviršā attieksme pret valsts vēstures mācīšanu skolās un nevēlēšanās raudzīties patiesībai acīs, analizējot barikāžu laiku. Tajās dienās, kad lielākā daļa Latvijas vienkāršo cilvēku bija gatavi atdot dzīvību, daudzi situāciju izmantoja savtīgās interesēs, neatkarības idejas aizsegā kārtojot izdevīgus biznesa darījumus. Kā gan citādi Latvijas sabiedrība tik īsā laikposmā varēja noslāņoties? Nav jābrīnās, ka daudzi barikāžu dalībnieki jūtas atstumti un aizvainoti, jo tiek uzskatīti par vientiesīgiem ļautiņiem, kuriem ideāli ir bijuši svarīgāki par labklājību.”
Silda ugunskurs un atmiņas
Lai satiktu līdzīgi domājošos, nav obligāti jābrauc uz sarīkojumiem Rīgā, uzskata Vecumnieku pagasta muzeja vadītāja, pensionēta vēstures skolotāja Aloida Baķe. Viņa 21. janvārī rīkoja atmiņu pēcpusdienu Sarkanajā skolā, nosūtot ielūgumus vairāk nekā 100 barikāžu dalībniekiem, uzaicinot Skaistkalnes pūtēju orķestri un atmodas aktīvistus Aināru Ķieni un Jāni Lapu.
Saieta norisi komentē Aloida Baķe: “Sals Vecumniekos ir šo to izpostījis, bet iedzīvotāju apņēmību pulcēties gan nav ietekmējis. Atmiņu pēcpusdienas dalībniekus sagaidījām ar pīrāgiem, zirņiem, tēju un uzmundrinošu mūziku. Kokapstrādes firmas “Pakāpiens” vadītājs Egils Reinbergs gatavoja ugunskuru, arī citas vietējās firmas iesaistījās sarīkojuma organizēšanā. Pašvaldības muzeja krājums todien tika papildināts ar vērtīgiem eksponātiem. Ainārs Ķienis – atmodas kustības kādreizējais vadītājs Vecumnieku pagastā – muzejam nodeva glabāšanā 1991. gadā zīmētus politiskus plakātus, bet Jānis Lapa – kustības “Helsinki 86″ bijušais aktīvists – barikāžu laika fotogrāfijas. Viņš ir skrupulozi dokumentējis valsts vēstures izšķirīgo posmu.”
Tikšanās dalībnieki, apliecinot patriotisma nezūdamību, kopīgi skandēja “Piņķu baznīcas sprediķi”.
***
fakti
1991. gada barikāžu hronika
– 2. janvāris: Rīgas OMON (bruņotu kaujinieku vienība) ieņem Preses namu, daļēji paralizējot demokrātisko izdevumu iznākšanu.
Latvijas Tautas fronte (LTF) sasauc protesta mītiņu pie Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkas.
– 7. janvāris: Maskavā pēc M. Gorbačova rīkojuma tiek izdota pavēle nosūtīt uz Latviju, Lietuvu, Igauniju desanta karaspēka vienības ar ieganstu nodrošināt iesaukumu PSRS bruņotajos spēkos.
– 9. janvāris: ASV Baltā nama paziņojums, nosodot PSRS bruņoto spēku papildkontingenta ievešanu.
Lietuvā atkāpjas K. Prunskienes valdība.
– 10. janvāris: Rīgā nesankcionēts Interfrontes mītiņš ar prasību I. Godmaņa valdībai atkāpties. Piedalās ap 50 000 cilvēku.
– 11. janvāris: Latviešu Sieviešu līgas protesta mītiņš Rīgā, Esplanādē, pret Latvijas jauniešu iesaukšanu padomju armijā.
Rīgas ielās vērojama armijas daļu un bruņutehnikas pārvietošanās.
– 12. janvāris: LTF Dome izsludina visas Latvijas tautas manifestāciju 13. janvārī, lai atbalstītu likumīgi ievēlēto valdību, un pieņem lēmumu apsargāt stratēģiski svarīgus objektus.
A. Gorbunovs un I. Godmanis Maskavā tiekas ar M. Gorbačovu, kurš sola nepielietot bruņotu spēku.
– 13. janvāris: Naktī tanki ielenc Lietuvas Augstāko padomi (AP), ieņem TV, radio, telegrāfu. Nogalināti 14 un ievainoti 110 cilvēku.
LTF aicinājums pulcēties Doma laukumā AP un citu stratēģiski svarīgu objektu aizstāvībai. Latvijas Radio to nolasa D. Īvāns.
Visas Latvijas manifestācija Rīgā, Daugavmalā. Piedalās ap 700 000 cilvēku. LTF priekšsēdētājs R. Ražuks rosina celt barikādes.
Ministri aicina organizēt smago lauksaimniecības un celtniecības tehniku, automašīnas ar baļķiem barikāžu celšanai Rīgā. Naktī sākas šo norādījumu izpilde.
Barikādes tiek celtas arī Liepājā un Kuldīgā.
– 14. janvāris: OMON uzbrūk Vecmīlgrāvja tilta sargiem, atklāj uguni uz barikāžu dalībnieku mašīnām, sit cilvēkus, draud ar ieročiem, laupa mantas. Raidstacija “Svoboda” vairākkārt konkretizē ziņas par militārā apvērsuma plāniem Latvijā.
– 16. janvāris: Sēru diena Viļņā, 13. janvāra upuru bēres.
LR AP organizē deputātu kvoruma naktsdežūras AP ēkā.
Vecmīlgrāvī pie tilta nošauts R. Mūrnieks, ievainoti A. Dreimanis, A. Podnieks.
– 17. janvāris: Rīgā ierodas PSRS AP deputātu delegācija. Atgriežoties Maskavā, tā paziņo, ka Latvija atbalstot PSRS Prezidenta pārvaldes ieviešanu.
– 19. janvāris: Tautas manifestācija R. Mūrnieka bērēs.
– 20. janvāris: OMON un nezināmu kaujas grupu uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Kaujā nogalināti milicijas darbinieki V. Gomanovičs, S. Konoņenko. Šautu ievainojumu dēļ mirst kinooperatori A. Slapiņš, G. Zvaigzne, skolnieks E. Riekstiņš. Ievainoti Bauskas milicijas darbinieki A. Simanavičs, R. Zaļais, J. Jasevičs, V. Markūns, kā arī vairāki barikāžu dalībnieki. Iekšlietu ministrijas aizstāvēšanā piedalījās arī Bauskas rajona milicijas darbinieki M. Kļaviņš, A. Kociņš un D. Traumanis.
– 21. janvāris: A. Gorbunovs dodas uz Maskavu, lai tiktos ar M. Gorbačovu un pārrunātu Latvijā notiekošo.
– 24. janvāris: LR MP izveido Sabiedrības drošības departamentu, lai pārņemtu barikāžu sargāšanu.
– 25. janvāris: Sēru diena. 20. janvāra upuru bēres.
Barikāžu aizstāvju vairākums dodas mājās.
Saīsināts materiāls no interneta mājaslapas , sastādījis V. Daugmalis.
