Šai janvārī barikāžu laiku pieminot, nebūs nedz tradicionāli ierasto cīņas biedru tikšanos, nedz žurnālistu tikšanās ar Saeimas priekšsēdētāju, nedz lielo atmiņas ugunskuru Doma laukumā, nedz Barikāžu muzejā rīkoto pasākumu…
Tomēr atmiņa tik un tā aptveroši atsauks ainas no 1991. gada barikāžu dienām, kas katram saistītas ar brīvības cīņām Latvijas visjaunāko laiku vēsturē.
Toreiz strādāju Latvijas Televīzijas ziņu dienestā, «Panorāmā» biju žurnāliste, sabiedriski politisko notikumu komentētāja.
Televīzijas ēka bija apjozta ar betona bluķiem, no Daugavas puses krastmala papildus bija apjozta ar daudzkārtīgu dzeloņdrāšu joslu. Barikāžu laikā Zaķusala atvēra durvis Televīzijas aizstāvjiem, kuri bija ieradušies no dažādiem rajoniem. Ziema bija auksta. Aizstāvjus sildīja Televīzijas darbinieku viesmīlība un priecēja populāru mūziķu koncerti.
Žurnālisti nereti palika studijā arī naktīs, jo situācija mainījās ik brīdi un svarīgi bija informēt arī pasaules sabiedrību par notikumiem Rīgā, Latvijā, Baltijā. Ziņu dienests kopā ar kolēģiem no citām redakcijām faktiski strādāja diennakts režīmā.
Es, tāpat kā ikviens žurnālists, intervēju barikāžu aizstāvjus, gatavoju komentārus par Latvijas Tautas frontes pieņemtiem lēmumiem, par saņemto informāciju no rajoniem, citēju fragmentus no «Panorāmai» adresētām iedzīvotāju vēstulēm, kurās bija labi vārdi un aicinājums būt stipriem, neapklust.
Emocionāli smagi bija intervēt nāvīgi ievainotā operatora Gvido Zvaigznes tēvu… lasīt ziņas par nošautajiem…
Barikāžu laiks. Ir tik daudz, ko stāstīt, atcerēties. Aicinu katru uzrakstīt savas atmiņas par to laiku! Vēsturiskās atmiņas niansētais kopums veidos Latvijas stāstu par tautas sīkstumu, pašapziņu, lepnumu par sevi, par ceļu uz valsts neatkarību, kas aizstāvēts un nosargāts.
