Vecais Ansons par atraitni kļuva pēkšņi. Teju 40 gadu nodzīvojis ar savu Elmīru, viņš to pazaudēja vienā dienā.
Vecais Ansons par atraitni kļuva pēkšņi. Teju 40 gadu nodzīvojis ar savu Elmīru, viņš to pazaudēja vienā dienā.
Sieva gāja uz banku izņemt viņu abu pensiju. Vilis palika, rokot dobes, un tāds, kā bija – zemainām kājām un rokām – saņēma ziņu, ka Elmīra bez redzama iemesla sabrukusi uz ielas.
Mazliet dīvains
Kokiem plauka lapas, bet Viļa kalendārā dienām bija melns rāmis apkārt. Dēli Māris un Jānis tēva skumjas nespēja remdināt.
Vilis dzīvoja viens un kļuva drusku dīvains – sāka visu ko slēpt. Pat tēja viņam bija iebērta kārbiņā ar uzrakstu “Pipari”.
Bieži vien viņš pats neatcerējās, kur ko nolicis, un, atbraucot ciemos, dēliem nācās palīdzēt tēvam meklēt vajadzīgās lietas. “Kronis visam” bija trīslitru burkā noslēptie un pusmetra dziļumā zemē apraktie mājas apdrošināšanas papīri. It kā tajā vietā Vilis bija iespraudis mietiņu, kurš pavasarī nebija atrodams. Jānis ar Māri errodamies pārraka puķu dobes, un burka, protams, atradās – zem miķelīšu cera.
Slēpšanas mānija
Vilis īpaši aizdomīgs kļuva pret svešiem. Elmīras bērēs viņš sastapa paziņu, un abi nolēma saiet kopā. Tā bija gadus desmit par Vili jaunāka rīdziniece Ausma. Jautra atraitne, privāti praktizējoša masiere, kuras rokām Vilis uzticēja savu miesu un garu, bet ne mantu. Slēpšanas mānija viņu bija pārņēmusi savā varā, un Ausmai nācās no tās ciest, pirms viņa vēl bija sākusi ko meklēt.
Pavasarī Vili nosūtīja uz veselības pārbaudi vienā no Rīgas klīnikām, un dakteru spriedums bija sīvs – operācija. Pēc tās vecais vīrs kādu laiku uzturējās pie dēla un vedeklas, kuri dzīvoja netālu no slimnīcas. Ik pārdienas tur pieskrēja arī Ausma, kura pieņēma pastāvīgos klientus uz masāžām savā Rīgas dzīvoklīti. Iznāca krietni noskrieties, lai tiktu galā ar abām mājvietām, turklāt Viļa dārzā bija ķirši, plūmes, āboli. Vedekla pamanīja, ka vīratēvs ar Ausmu strīdas un viņa aiziet sārtiem vaigiem.
Mārim tēvs izstāstīja, ka Ausma grib pierunāt norakstīt viņai mājiņu. Taču Vilis testamentu bija uzrakstījis jau pēc Elmīras nāves, māju ar zemi līdzīgi novēlējis abiem dēliem un negribēja neko mainīt.
Iznāca tā, ka pēc slimošanas Vilis mājās atgriezās viens. Dzīvojamā istabā uz televizora bija nolikta nauda par pārdotajiem āboliem, bet virtuvē palodzes pilnas ar zaptes burciņām. Citur tās arī nebūtu, kur likt, jo jaunie plaukti, ko Ausma bija pasūtījusi drīz pēc ievākšanās pie Viļa, bija aizvesti.
Kur bise?
Viļa bērēs, līdzjūtīgus vārdus teikdams, vietējās mednieku biedrības priekšsēdis solījās drīz ienākt pēc tēva bises. Māris un Jānis saprata, ka viņus gaida ne visai viegls uzdevums.
Ieroča meklējumos pagāja nedēļa. No sienas tika atvilkti skapji un plaukti – nekā. Nesot laukā gultu, zem tās, pie grīdas un sienas cieši pieskrūvēta, atradās garena metāla kaste. Seifs, kurā izjauktā veidā varētu būt arī ierocis.
Bet kur atslēga? Mājas izvākšanas haosā to atrast nelikās ticami. Izlaužot sienā caurumu, metāla veidojumu izdevās izkustināt. Kasti ar visu grīdas dēli nodeva mednieku biedrības priekšniekam.
Turpina nerrot
Atmūķējot seifu, tajā atradās kulīte ar Latvijas laika sudraba latiem, Viļa un Elmīras laulības gredzeni, pāris sudraba monogrammu, dzintara aproču pogas, aploksne ar dēlēnu pirmajiem nogrieztajiem matiņiem, veci kalendāri un citi nieki. Vēl arī zīmīte, ka bise ir šķūnītī.
Nākamajās brīvdienās atbraukuši uz tēva mājām, Māris un Jānis izkrāmēja pagalmā zem septembra lietus mākoņa ap desmit steru sausas, rūpīgi saskaldītas malkas, bet arī zem tās dēli bisi neatrada. Tā vien likās, ka tēvs viņus turpina nerrot.
Diktāk aizsitot šķūnīša durvis, no sienas nokrita vecā bleķa vannele, kurā Jānis un Māris bērnībā tika mazgāti. Bet aiz tās… karājās bise. Visparastākais medību ierocis. Kāds bija iemesls to tik ļoti slēpt, zināja vien Vilis pats. Jānis paķēra šaujamo un, notēmējis mākoņos, izšāva. Jocīgā kārtā pulveris bija sauss, un blīkšķis pamatīgs. Kā sveiciens Vilim no dēliem.
