Saistībā ar nākamā gada valsts un pašvaldību budžetiem radušās dažas pārdomas, kas ne visiem varētu patikt… Nepiekrītu, piemēram, tai vaimanāšanai, ka brīvpusdienu atņemšana skolēniem ir traģēdija un bērniņi nu mirs badu. Gan skolu virtuvēs strādājošie, gan klašu audzinātāji lieliski redz, kādas ēdienu atlieku kaudzes tiek izmestas. Turpinot šādā garā un neveicot sistēmas maiņu skolēnu ēdināšanā, mēs atbalstīsim nodokļu maksātāju naudas un pārtikas šķērdēšanu. Ir ģimenes, kas var atļauties pašas maksāt par pusdienām saviem bērniem, un to jāļauj darīt, atbalstot tos, kuriem līdzekļu nepietiek. Cilvēki diemžēl nenovērtē to, kas viņiem tiek dots bez maksas, un met ēdienu atkritumos.
Lai mazinātu partiju finansiālo atkarību no privātajiem ziedojumiem un ziedotāju ietekmes, paredzēts no valsts budžeta nākamgad piešķirt partijām četrus miljonus eiro. Pēc būtības pareizs solis, citās valstīs jau sen tā notiek. Taču akcenti nešķiet pareizākie – tiek uzsvērts, ka finansējums politiskajām partijām Latvijā ir aptuveni deviņas reizes zemāks nekā Lietuvā un Igaunijā, tāpēc valsts atbalsts būtu jāceļ, un tas arī piepacelts līdz 4,1 miljonam. Varbūt tomēr lēciens varēja būt lēzenāks un sadalījuma principi citi? Latvijā valsts finansējums veselības nozarei ir 3,8% no iekšzemes kopprodukta, kamēr vidēji Eiropā tas ir ap 7%. Vai tāpēc valdība īpaši satraucas un veselības nozare prioritāra finansējumā? Taču mums jāatbalsta, piemēram, «KPV LV», kas 2020. gadā no mūsu nodokļiem saņems 643 369 eiro, lai gan partijas frakcija Saeimā jau sašķēlusies, partija šopavasar savākt kvorumu un sarīkot biedru kopsapulci varēja tikai ar trešo piegājienu. Vai jums šķiet, ka, saņemot šo budžeta naudu, sāks vairāk strādāt tautas labā, būs disciplinētāki? Ticat? Es neticu.
