Sleja gan nebūs, kā jums varētu likties, par filmu «Tev pienācis pasts», kurā spēlē Toms Henks un Mega Raijena un kura nesen bija skatāma arī Bauskas kinoteātrī.
Sleja gan nebūs, kā jums varētu likties, par filmu «Tev pienācis pasts», kurā spēlē Toms Henks un Mega Raijena un kura nesen bija skatāma arī Bauskas kinoteātrī. Tā nebūs arī par iepazīšanos internetā vai iepazīšanās sludinājumiem… Bet par saraksti gan. Par to pastu, ko saņemam ik dienas «Bauskas Dzīves» redakcijā.
Mums ļoti patīk jūsu vēstules, man tīk no rītiem dzirdēt šos vārdus – tev pienācis pasts. Veicot lasītāju aptaujas, arī esam atklājuši, ka tūlīt aiz ziņām vislasītākā ir vēstuļu un viedokļu lappuse. Tādēļ lasītājus lasītāju pašu labā iedrošinām – rakstiet! Ar jums atgadījies jocīgs notikums – pastāstiet par to citiem. Jums kaimiņos dzīvo ļoti jauki cilvēki – atrakstiet par viņiem. Jūsu pilsētā vai pagastā notiek nepieļaujamas lietas – ziņojiet. Jums patikusi vai nepatikusi kāda publikācija «Bauskas Dzīvē» – atsūtiet vērtējumu vēstulē.
Galvenokārt divu iemeslu dēļ cilvēki vilcinās rakstīt – tās ir bailes un kautrība. Daudziem liek klusēt, pat liekuļot un glaimot atkarība no ierēdņu birokrātijas un no darba devēja. Labāk piemiedzu acis pret pārkāpumiem, paciešu kādu pazemojumu, bet nesūdzēšos, jo… tas var man pārāk dārgi maksāt. Saprotu to un respektēju. Tieši tādēļ arī likumā «Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem» 22. pantā ir norādīts: «Ja persona, kura sniegusi informāciju, prasa, lai tās vārds netiktu norādīts masu informācijas līdzeklī, šī prasība redakcijai ir saistoša. Informācijas avots uzrādāms tikai pēc tiesas vai prokurora pieprasījuma.» Ja jūs, lasītāj, vēstules beigās pierakstāt, ka nevēlaties, lai jūsu vārds tiek atklāts, tas nekad un nevienam arī netiks atklāts (ja lieta nenonāks līdz tiesai…). Ikvienam sevi cienošam laikrakstam un ikvienam sevi cienošam žurnālistam goda lieta ir aizstāvēt savus ziņu avotus – vēstuļu un telefonu zvanu autorus. Un «Bauskas Dzīve» sevi ciena tikpat daudz, cik tā ciena savus lasītājus.
Kad ierēdņiem vaicājam par kādu problēmu risinājumiem un minam, ka mūs uz to mudinājusi lasītāju sūdzība, diemžēl pārāk bieži amatpersonas pirmais jautājums avīzei ir – kas rakstīja? Nevis lietas būtības noskaidrošana, bet gan – kas rakstīja. Šķiet, šī reakcija mūsu ierēdņus raksturo pietiekami. Tā teikt – bez vārdiem…
Tātad – rakstiet droši, jūsu paraksta noslēpums tiek un tiks glabāts. Bet vēstulēs gan norādiet savu adresi vai tālruņa numuru. Kāpēc? Pavisam vienkārši – mēs nevaram pārbaudīt jūsu minētos faktus un nevaram jums palīdzēt, ja nezinām, kurp doties. Kāda sieviete raksta, piemēram, ka viņai nepareizi aprēķināts pabalsts par bērniem, taču nekādus datus par sevi nav norādījusi. Vēstules bez adresēm ir par nepareizi iemērītu zemi, par bezatbildīgu ārstēšanu un tamlīdzīgi. Daudzas šādas vēstules tā arī palikušas, ieliktas vāciņos arhīvā… Un jūs atbildi neesat sagaidījuši, jo avīze nav zinājusi, kam atbildēt.
Parakstiet vēstules, norādiet atpakaļadresi, tad arī pastniece jums varēs teikt – tev pienācis pasts.
