Svitenes pagasta veterinārārsts Māris Lapsa dzimis, viņaprāt, vēl joprojām okupētajā Latvijas teritorijā – Abrenes pagastā – 1936. gada 30. aprīlī.
Svitenes pagasta veterinārārsts Māris Lapsa dzimis, viņaprāt, vēl joprojām okupētajā Latvijas teritorijā – Abrenes pagastā – 1936. gada 30. aprīlī.
Tēvs Jānis Lapsa neatkarības pēdējos gados dienējis Zilupes robežapsardzības apgabalā par 1. Dagdas robežsargu bataljona komandieri. Viņš dzimis 1894. gada 7. novembrī Svitenes (bijusī Švitene) pagasta muižas mājās «Kapūnas» kalpu ģimenē. Tur uzaudzis kopā ar diviem brāļiem.
Upurē dēlu
Jāņa tēvs bija muižas kariešu meistars, māte – kalpone. Tēvs ļoti sīksti krājis naudu, lai no muižkunga atpirktu rentētās mājas un zemi. Jaunākais dēls saslimis ar aklās zarnas iekaisumu, bet tēvs operācijai vajadzīgos 200 cara rubļus pažēlojis. Dēls nomiris. Vecākajos dēlos pret tēvu radies liels aizvainojums, un viņi atteikušies strādāt tēva mājās no ausmas līdz rietam. Vecākais dēls aizprecējies uz pagasta tālāko galu un kļuvis par iegātni, bet Jānis, Māra Lapsas tēvs, sākoties Pirmajam pasaules karam, pametis reālskolu, uzdevies par gadu jaunāks un 1915. gada rudenī aizgājis krievu armijā.
Cīnās par brīvību
Pēc paša vēlēšanās Jāni pārcēla no 78. rezerves kājnieku pulka Kazaņā uz 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulku. Viņš piedalījies Ziemassvētku kaujās un cīņās Ložmetējkalnā. 1918. gada 30. decembrī Māra tēvs brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. 1919. gada 6. martā viņš pārņēmis Latvijas neatkarības rotas komandiera pienākumus no Jāņa Baloža. Lasot ierakstu par Jāni Lapsu «Lāčplēša kara ordeņa kavalieru» biogrāfiskajā vārdnīcā (izdota 1995. gadā), apbrīnu un cieņu izraisa novadnieka drosme un līdera dotības. 1919. gada martā ienaidnieka ložmetēju krustugunīs virsnieks sakārtojis rotu un ar nelielu grupu brīvprātīgo pēc savas ierosmes ieņēmis Saldu. Viņš apbalvots ar Lāčplēša un Viestura ordeņiem, kā arī Sv. Annas un Sv. Jura krustiem.
Māra vecāki, Jānis un Milda, iepazinās, skolotājiem un robežsargiem aktīvi piedaloties Abrenes apriņķa kultūras dzīvē. Milda Daugavpils Skolotāju institūtā ieguva krievu valodas pedagoga specialitāti. Viņu nosūtīja uz Abreni par bērnudārza audzinātāju. Laikam tāpēc, ka tik vēlu Jāņa ģimenē dzimuši bērni, viņš tos ļoti mīlējis. Māris gandrīz neatceras savu tēvu, jo 1940. gada 10. oktobrī viņu apcietināja padomju varas Iekšlietu tautas komisariāts (IeTK). Mazajam Mārim tad bija tikai četri gadi.
Aizsaule – deportācija uz Magadanu
1941. gadā tēvu deportēja uz Padomju savienību. Mājinieki toreiz domāja, ka Jānis gājis bojā, jo mātes māte viņu sazīmējusi ar sakropļotu galvu starp nošautajiem virsniekiem pēc dvieļa, ko vīram ar paciņu Rīgas Centrālcietumā bija iesūtījusi Milda. Tikai 1946. gadā Mildas māsa Lūcija atsūtīja telegrammu, ka Jānis ir dzīvs. IeTK sevišķā apspriede notiesāja robežsargu uz astoņiem gadiem par pretošanos padomju okupācijai. Viņš gāja bojā Osoblaga nometnē Magadanā 1952. gada 5. decembrī. Milda un divi mazie dēlēni to uzzināja tikai apmēram pēc gada. Sarūpētās paciņas neatvērtas atgriezās uz nosūtītāja adresi. Uz vēstulēm bijusi atzīme – «ņeproživajet» (nedzīvo). Līdz beidzot sēru vēsti paziņoja nometnes biedrs, atrodot starp aizgājēja mantām no Latvijas sūtītu vēstuli ar atpakaļadresi.
Pagātne izolē no tagadnes
Tēva nopelni Latvijas labā Mārim padomju gados neļāva mācīties un studēt izvēlētajās skolās un augstskolās. Daudz pazemojuma pārdzīvots. Studējot toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, izlasīts sludinājums, ka Svitenes kolhozs meklē veterinārārstu. Māris atgriezies tēva dzimtajās vietās. Pa viņa mājas logu varot redzēt skopā vectēva tā arī neizpirktās muižas mājas ēkas.
