Domāju, Bauskas draudze labi atceras, kā tādā nedaudz dziedošā izteiksmē Žibeiktēvs deklamēja pazīstamos vārdus no 1. vēstules korintiešiem.
Domāju, Bauskas draudze labi atceras, kā tādā nedaudz dziedošā izteiksmē Žibeiktēvs deklamēja pazīstamos vārdus no 1. vēstules korintiešiem. Šad un tad viņš atgriezās pie šīs Rakstu vietas vai kāda panta no tās. Kaut kas šajā skatījumā uz kristieša dievbijības ceļu, šķiet, sirmajam prāvestam bija īpaši tuvs.
Visu mūžu viņš nodevās studēšanai. Nāk prātā, kā pirms gadiem, apciemojot Žibeiktēvu, pārsteidzu viņu iegrimušu darbā, pētot Veco Derību oriģinālvalodā. Tieši tāpat kādā no pēdējām tikšanās reizēm šovasar viņš priecīgs stāstīja, ka nu ir daudz laika lasīt grāmatas. Pamanīju, ka uz galda vēl neaizvērts stāv nupat lasīts kāds Svēto Rakstu studiju materiāls ar fragmentiem oriģinālvalodās. Tas nebija darba pienākums, drīzāk dvēseles nepieciešamība aizvien ko izzināt, arvien augt atziņā. Tomēr vairāk par kādām intelektuālām zināšanām viņš izcēla to, ko sauca par “sirdsizglītību”.
Tieši tādēļ nupat lasītie apustuļa Pāvila (starp citu, arī Paula) vārdi, šķiet, atbalsojās Paula Žibeika dzīves izjūtā. – Kas gan ir cilvēku un eņģeļu mēles? Nepilnīga vēl ir mūsu atziņa, nepilnīga vēl ir mūsu pravietošana, vēl jau mēs tikai mācāmies Dievu atzīt, Viņam ticēt, par Dievu liecināt, Viņu mīlēt. Vēl daudz ko mēs redzam kā spogulī, vēl ne vaigu vaigā. Vēl mēs gaidām, kad no ticības ieiesim skatīšanā, kā lūgšanās Žibeiktēvs šad tad apzīmēja aiziešanu no šīs pasaules, lai stātos Dieva priekšā. “Mēs tagad visu redzam kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts,” sacīja apustulis. Šķiet, arī Žibeiktēvs dzīvoja ar šādu perspektīvu.
Šovasar kādā negaidītā atklātības brīdī, sarunā pieminot savus agrā bērnībā zaudētos vecākus, Žibeiktēvs pēkšņi sacīja: “Kāpēc Dievs to lika man piedzīvot?”
Zināt, tas nav jautājums, ko tu esi gaidījis no sirma mācītāja ar tādu pieredzi un izglītību. Drīzāk tu esi gatavs dzirdēt jau skaisti formulētas atbildes vai uz ikkatru jautājumu. Lai tādu jautājumu šādā situācijā uzdotu, ir vajadzīga gan uzdrīkstēšanās, gan pazemība un vīrišķīga ticība. Tāds jautājums arī nerodas vienā dienā. Tas lika skaidrāk ieraudzīt vienu dievbijīgu kristieti, kurš dzīvo ticībā, meklējot atbildes pie Dieva, un gaida uz Viņu, kurš bijīgi atzīst, ka Dieva ceļi ir augstāki par cilvēka saprašanu, ka varbūt visu dzīvi tev sāp kādi neatbildēti jautājumi, tomēr tu zini, ka Dievam ir savs nolūks tavā dzīvē, un tu tici un uzticies, tu Viņu lūdz un mīli, kaut arī reizēm Dievu nesaproti.
Bija tādi iemīļoti izteicieni, ko Žibeiktēvs bieži lietoja. Tie šķita atklājam kādas kategorijas viņa skatījumā uz šo pasauli. Īpaši, runājot par laika ritumu, bija tādi vārdi kā “trauksmainie acumirkļi”, “skaudīgais laiks”, “iepretim mūžībai”. Atceros bieži redzējis viņa aizkustinājuma asaras kristību brīžos. Tāpat arī pēdējos gados prieka asaras vienmēr atmirdzēja sirmā prāvesta acīs, kad, sagaidot ciemiņus, viņš sacīja: “Cik es esmu bagāts!”
Viņš bija tradīciju cilvēks ar savu atturību. Tagad to laikam moderni būtu saukt par “lēnā laika” izjūtu, bet varbūt šis skatījums drīzāk bija balstīts mūžā piedzīvoto straujo vēstures griežu un cilvēku pārvērtību pieredzē. Divi pasaules kari piedzīvoti, valstu un valdību maiņas, revolūcijas un dažādas ideoloģijas. Bauskas baznīcā, kurā viņš sāka kalpot 1944. gada Ziemassvētkos, piedzīvoti arī tādi Ziemassvētki, kad baznīcas logos tika mesti akmeņi un ledus gabali.
Varbūt šī dažādu laiku pieredze un cilvēku strauji mainīgās domas lika viņam ar uzmanīgu piesardzību raudzīties arī uz pēdējo laiku pārmaiņām. Varbūt tas radīja zināmu noslēgtību un atturību attiecībās ar cilvēkiem, kā arī netraucēja izrādīt sirsnību un cieņu. Taču bija brīži, kad Žibeiktēvs pēkšņi iedegās, un tad pārsteidza tā visai kategoriskā noteiktība vai dzirkstošā aizrautība, kas kā tādās zemdegās līdz tam nepamanīta kaut kur bija gailējusi.
Viesībās viņa mājās vienā lielā stāstā saplūda negaidīti trāpīgi tagadnes vērojumi, savām acīm redzētu pagātnes notikumu un cilvēku raksturojumi. Ar dedzīgu aizkustinājumu tika aprakstīts bērna acīm redzēts trušu bars meža vidū nopostītā mājā, ar smaidu stāstīts, kā lauku vīriem savulaik tabakas baudīšanu ievadījis vesels rituāls. Citkārt mācītājs atgriezās savā ordinācijas rītā, kad kājām gājis uz Torņkalna baznīcu, kuras kapsētā bija tēva kaps, kuru tā arī viņš netika atradis. Un nekad tu nezināji, vai nākamajā brīdī ciemiņiem tiks uzdots jautājums, kā aug dārzi un vai gotiņām siena pietiks, vai arī nākamajā brīdī oriģinālvalodā nodeklamēs kādu psalmu vai antīkās kultūras autora daiļdarba fragmentu.
Tie bija acumirkļi, kas veidoja dzīvi, laiku un vēsturi. Tie bija mozaīkas fragmenti, kuriem visiem acīmredzot bija īpaša vieta, vienalga, vai runa bija par veco klasiķi Homēru vai pie Mežotnes baznīcas vērotu akmeņkali. Kaut kādā veidā visi šie acumirkļi veidoja vēsturi, aiz kuras stāvēja Dievs.
Jā, viņam arī zināma īstā vieta visiem mūsu atmiņu mozaīkas fragmentiem, ko mēs pārcilājam savās domās, pieminot Paulu Žibeiku.
“Prāvesta kungs” bija pirmā uzruna, ko Bauskas draudzē dzirdēju attiecinām uz Žibeiktēvu. “Profesors” bija vārds, kas tika lietots Teoloģijas fakultātē. Patiesi, no pirmās dienas, kad vēl padomju laikā jaunās Ģertrūdes kancelejā tika rīkoti teoloģijas kursi, cik ilgi veselība atļāva kalpot Teoloģijas fakultātē, Žibeiktēvs bija mācījis teoloģijas studentus. Varbūt kāds Daugavpils iedzīvotājs viņu uzrunātu par “skolotāju”, jo tur viņš strādāja savā jaunībā. Arī tulkotājs viņš bija. “Te ir mana pasaule” – šad tad Žibeiktēvs sacīja, norādot uz grāmatām. Vēl pēdējā gadā viņu priecēja doma, ka arī šādi viņš varējis kalpot savai baznīcai. Nu jau nez kurai baušķenieku paaudzei viņš bija vienmēr sirmais Žibeiktēvs.
Tie visi ir tādi kā mozaīkas gabaliņi, starp kuriem pats svarīgākais šodien ir tas, ka Pauls Žibeiks bija Dieva bērns, kas caur dzīvi staigāja ticībā, meklējot Viņa tuvumu un nolūku savā dzīvē, lūdzot un pārdomājot Dieva Vārdu, mācoties augt atziņā, ticībā.
***
Paula Žibeika piemiņai
“Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz ne nieka.
Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.”
1. Korintiešiem 13:1–7
