Septembris, nu jau tradicionāli, ir atnācis ar skolu, dzeltējošām lapām, ražas darbiem un arī Eiropas kultūras mantojuma dienām.
Septembris, nu jau tradicionāli, ir atnācis ar skolu, dzeltējošām lapām, ražas darbiem un arī Eiropas kultūras mantojuma dienām.
Iespējams, zīmīgi, ka šogad, balsojuma par iestāšanos Eiropas Savienībā priekšvakarā, Latvijas Mantojuma dienu tēma ir «Pēckara mantojums».
Tas ir iemesls pārdomāt, kas tad ir no gandrīz 50 gadu ilgušā pēckara perioda palicis – smagas atmiņas par represijām un deportācijām, kolhoziem, padomju ideoloģijas slogu, izpostīto kultūrvidi un, galvenais, daudziem salauztiem likteņiem. Pēckara mantojums ir arī ēkas, kas tika uzbūvētas, mākslas darbi, kas tika radīti, grāmatas, kas tika sarakstītas. Ar laiku arvien skaidrāk kļūst saredzamas paliekošās vērtības un tas, kas bija kalpojis vienīgi kā nodeva ideoloģijai.
Pēckara mantojums ir arī to cilvēku darbi un domas, kas atrada iespēju brīvi dzīvot radošo dzīvi, atrada iespēju izveidot, tiešā un pārnestā nozīmē uzbūvēt savu pasauli, savu stāstu, savu sapņu pili un radīt. Tāds cilvēks bija tēlnieks Mārtiņš Zaurs (1915–1998), tāda pasaule – Mežotnes pagasta «Stūrīši». Šīs dienas ir iemesls draugiem un paziņām apciemot tēlnieku un atcerēties viņa stāstus.
Studijas un bohēma
Mārtiņš Zaurs dzimis 1915. gada 17. februārī Mežotnes pagasta mežsarga mājās «Strautniekos». 1921. gadā Zauri izlozēja un ieguva īpašumā zemes gabalu «Stūrīšos». Pirmā skola Mārtiņam bija Bērzu pilnā pamatskola. Viņa atmiņās lasāms: «Ho, ho, hā, hā, hā! Manā skolā bija skaistākās skolotājas, smuidrākās meitenes! Tikai es pats biju mazākais puikiņš ar sprogainiem visdzeltenākiem matiem.» No 1931. līdz 1933. gadam viņš mācījās Ziedoņu dārzkopības skolā. 1933. gadā, pēc nesekmīga mēģinājuma iestāties Mākslas akadēmijā, Mārtiņš Zaurs gadu papildināja zināšanas Tautas augstskolā Rīgā, Tēlniecības nodaļā pie E. Meldera un R. Sutas zīmēšanas un glezniecības studijā.
1934. gadā sākās studijas Mākslas akadēmijā, profesora K. Rončevska figurālās tēlniecības meistardarbnīcā, vēlāk arī pie K. Zāles. M. Zaurs salīdzinājis: «Rončevskis mācīja skatīt siluetu un tad – detaļu, ļoti sīki, uz desmitdaļmilimetru saskatīt vissmalkākās nianses. Zāle turpretī mācīja lielas, monumentālas formas.»
1936. gadā Mārtiņš Zaurs iestājās biedrībā «Zaļā vārna»: «Man patika «Zaļās vārnas» izstādes, radošā atmosfēra, omulīgā bohēma. Kad izstādes tika rīkotas, tās bija gan jāgatavo, gan pašiem jāaicina arī apmeklētāji. Slavenie Jampampi, kad gājām ar bungām pa Jelgavu! Rakstnieki pa priekšu un aicināja skatītājus uz izstādi.» Šajā laikā aizsākās draudzība ar Aleksandru Čaku, kura visus dzejoļus Mārtiņš zināja no galvas un kurš varbūt iedvesmoja arī topošo mākslinieku kādreiz ķerties pie rakstīšanas.
Līdztekus darbam daudzas aizraušanās
1942. gadā jaunais tēlnieks pabeidza studijas ar diplomdarbu «Zeme» («Zemes māte»), kas joprojām stāv «Stūrīšu» dārzā. Marmorā kaltā sievietes figūra ar četriem bērniem simbolizē Latviju un četrus novadus. Vēl vācu laikā, 1943. gadā, Zintas salonā Doma laukumā tika sarīkota pirmā izstāde kopā ar akvarelistu un dekoratoru Eduardu Vītolu.
1944. gadā M. Zaurs iestājās Mākslinieku savienībā, bet vēlāk, no 1955. līdz 1958. gadam, bija arī Tēlnieku sekcijas priekšsēdētājs. Kādu laiku viņš strādāja Mākslas salonā un kombinātā «Māksla». Pārējo biogrāfijas daļu aizņem darbs – skulptūras, interjeru dekoratīvā apdare, porcelāna apgleznošana un grafika. Aizraušanās – mākslinieku portretu un pašportretu, zvanu, miezeru, mūzikas instrumentu, grāmatu un citu senu priekšmetu kolekcionēšana, darbnīcas būvēšana, rakstīšana un lasīšana.
Līdz pat mūža galam 1998. gada novembrī viņš domājis, ka «jaunībā no Zemgales lizdām drīkst aizlidot tālumos, bet vecumdienās tomēr ir jāatgriežas atpakaļ. Bet šīs vecumdienas nedrīkst būt tēlniekam atpūtas dienas, tām jābūt pieredzes atdeves periodam».
Mērķis – stabils un smags
«Es nemetos uz kustošu mērķu apšaudīšanu. Mans mērķis – stabils un smags – SKULPTŪRA. Vissmagākā un visneveiklākā no citu mākslu māšelēm,» tā savu izvēli pamatojis tēlnieks.
Mārtiņa Zaura tēlnieka daiļradi var dalīt divos virzienos un divos materiālos. Akmenī kaltie, īpaši agrīnie darbi veidoti klasiski, stingri sekojot savu skolotāju pēdās. Šai grupai pieskaitāms gan jau pieminētais diplomdarbs, gan vairāki kapu pieminekļi, piemēram, fotogrāfam M. Lapiņam (1945. g.) Rīgas Meža kapos. Klasiskās tēlniecības tradīcijas tika ievērotas arī kokskulptūrās «Peldētāja», «Lauciniece», «Vecie draugi» un citās.
Koks tomēr galvenokārt noderēja, lai stāstītu stāstus. Vispopulārākais ir visiem labi zināmais vēstījums par «Vagara trejača dzimtu»: «Trejaču dzimta – tas ir manas vecāsmātes stāsts par muižas ļaudīm, par vagaru. Iecavā pie grāfa Pālena manas vecāsmātes tēvs bija viens no muižas parka dārzniekiem. Viņa stāstīja, kā Jāņi svinēti, pils priekšā Jāņugunis dedzinātas, kā 1905. gadā, kad revolucionāri šiem grāfiem atprasīja ieročus, viņi iznesuši tādas vecas šautenes, kuras tikai kā suvenīri glabājās…»
Trejaci saprot pat afrikāņi
1965. gadā «Vagara Trejača dzimta» tika izstādīta Mākslinieku namā: «Tad, kad taisīju kokā vairāk nekā piecdesmit Trejača dzimtas skulptūras, neticēju, ka to kaut kur kādreiz varēs parādīt. Drošības pēc blakus telpā turēju marmora galvas – tādas saldākas, romantiskākas, lai tās varētu izbīdīt ārā, ja padomnieki un žūrija sāk šūpot laukā. Interesanti – man likās, ka Trejaci sapratīs tikai vietējie, bet izrādījās, ka tā nav, saprot pat afrikāņi.» Vagars Trejacis ar vienu aci skatās, kā strādā zemnieki, ar otru cenšas nolasīt kunga vēlēšanās, bet ar trešo meklē labumu sev. Pašapmierinātais «Saimnieks», padevīgais, salīkušais «Kučieris», naivā «Kalpa sieva», «Zosu gane», «Guvernante», «Krodzinieks» un vēl ap 50 personāžu groteskā formā pauž katrs savu cilvēcisko dabu. «Trejača dzimta» joprojām dzīvo Brīvdabas muzeja Zemgales sētā. Otra personālizstāde notika pēc 20 gadiem, 1985. gadā, Tēlnieku namā.
Mākslinieka slepenā mīlestība
Līdzās akmenim un kokam bija arī porcelāns. Tajā veidotas skulptūras, dažas vāzes un apgleznoti apmēram 50 dekoratīvie šķīvji. «Man tas nodoms vienmēr ir bijis ar dažādiem materiāliem iepazīties un viņos strādāt. Tādā sakarā es dabūju caurlaidi porcelāna fabrikā. Sākumā uztaisīju dažus darbus, bet tad man tā lieta iepatikās – visa tā porcelāna vēsture ir interesanta, kā kolekcionārs es uzzināju vairāk, un tā ļoti daudzus gadus es nostrādāju,» atzinis M. Zaurs.
Mākslinieka slepenā mīlestība bija grafika: «Stingri slepena un klusa bija mana ciemošanās grafikas pasaulē: linogriezumi, vara gravīras, oforti, monotipijas…» 1992. gadā Bauskā tika izdots vienīgais Mārtiņa Zaura albums – linogriezumu sērijas reprodukcijas nelielā grāmatiņā ar nosaukumu «Melnā grāmata». Pats autors ievadā raksta: «Mārtiņa Zaura «Melnajā grāmatā» nav meklētas gudrās atbildes, bet tikai klusi jautājumi sev un pasaulei. Šie reproducētie linogriezumi ir viena kopēja sacerējuma rezultāts. Tās nav ilustrācijas dzejām, stāstiem, romāniem. Šeit visu, visās valodās varat lasīt ļoti dažādi un bezgalīgi brīvi.»
Vienkāršo kombinē ar sarežģīto
«Kāpēc tā māja kā pils? Nu tas tāds joks. Cēlu darbnīcu. Mūri – ļoti biezi, no vietējā dolomīta. Tāda romantiskā garā jau ir iznākusi. Tur ir divi torņi – viens maniem draugiem dakteriem, otrs bija domāts dzejniekiem kā Vēju tornis,» tā katru reizi stāstīja saimnieks, arhitekts un būvētājs.
Tieši šī būve vairākus gadu desmitus ir saistījusi daudzo viesu skatienus un fantāzijas. Darbnīcas celtniecība tika sākta 20. gadsimta 80. gadu sākumā. Tagad tā kļuvusi par spožu fantastiskās arhitektūras paraugu Latvijā, kas izraisa asociācijas gan ar viduslaiku pili, gan izcilāko pasaules fantazētāju Gaudi un Dalī darbiem. Tieši tā to novērtējuši arhitektūras speciālisti: «Blakus Spānijas, Itālijas, Francijas un citu valstu izciliem šī arhitektūras veida šedevriem mēs varam ierindot arī Latvijas vecmeistara Mārtiņa Zaura pili Bauskas rajonā, kas tapusi vairāku gadu desmitu laika periodā kā paša mākslinieka roku darinājums. Vienkāršas lietas netradicionālā veidā ar estētisku, fantastisku savirknējumu rada kopīgu tēlu un demonstrē radošas personības attieksmi pret telpu.»
Jaunlaulātiem pasūta saulainu laiku
Ne tikai pārsteidzošā pils, bet arī rituāli veidoja šīs vietas pievilkšanas spēku. Vēju tornis bija pārvērties par kāzinieku torni, jaunlaulātie brauca uz šejieni, lai iemūrētu torņa sienā speciāli sagatavotu vairodziņu ar saviem iniciāļiem. «Brauc viņi sestdienās un svētdienās, jaunie pāri izskatās brīnišķīgi, un es vienmēr esmu pasūtījis ļoti saulainu laiku tajās dienās,» tā M. Zaurs.
Saulains laiks jāpasūta arī šo sestdien un svētdien, kad Eiropas kultūras mantojuma dienās «Stūrīši» un to saimnieks savas pils pakājē atkal gaidīs ciemiņus. Tēlnieka mājas būs atvērtas apmeklētājiem sestdien, 13. septembrī, no pulksten 13 līdz 20 un svētdien, 14. septembrī, no pulk- sten 10 līdz 14. Sestdien «Stūrīšos» varēs satikt gleznojošus Bauskas mākslas skolas audzēkņus un pievakarē apskatīt viņu darbu izstādi.
P. S. Publikācijā izmantoti materiāli no laikrakstiem «Literatūra un Māksla», «Cīņa» un žurnāliem «Avots», «Rīgas Laiks».
***
Uzziņai
Tēlnieka Mārtiņa Zaura darbi Bauskas rajonā:
interjera dekoratīvā apdare kinoteātrī «Uzvara» Bauskā (1954),
bijušās kafejnīcas «Mūsa» interjera dekoratīvā apdare (1970),
ceļa rādītājs pie Mežotnes pilskalna «Senatnes krustceles»,
tēlnieciska grupa Kalna ielā Bauskā (1985),
piemineklis deportētajiem Iecavas pagasta iedzīvotājiem pie Iecavas dzelzceļa stacijas (1992),
piemineklis leģionāriem Bauskas Svētā Gara baznīcas dārzā (1995).
