Skolēni raksta dzīvesstāstu konkursam «Mūsdienu varonis».
Diena, kas mainīja Latvijas likteni. Diena, kad ar gavilēm, ziediem un prieka asarām tika sumināta deklarācijas «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» pieņemšana, – 1990. gada 4. maijs. Šogad 30. gadadiena. Bauskas novada 5. – 12. klašu skolēni šajā mācību gadā tika rosināti piedalīties jau tradicionālajā dzīvesstāstu konkursā. Šoreiz tēma bija «Mūsdienu varonis».
Kā velte šiem svētkiem ir 25 Bauskas novada skolēnu uzrakstītie dzīvesstāsti par cilvēkiem, kurus mūsdienās varam saukt par varoņiem. Tie ir godājami ļaudis, kuri ar savu dzīvi un godprātīgo attieksmi pret darbu iedvesmo citus, ar mīlestību un nesavtību rūpējas par savu ģimeni, kuri spēj spītēt neveiksmēm, nelaimēm un tās uzveikt.
Žūriju iepriecina skolēnu prasme veidot saturā bagātu stāstu, kurā atklājas gan pārdomas par to, kas ir mūsdienu varonis, gan dziļa cieņa, mīlestība pret sava stāsta varoni un sirsnīga pateicība.
Konkursa noslēgums tika plānots Baltā galdauta svētkos. Diemžēl arī šie svētki atcelti, bet visi dzīvesstāstu autori šī mācību gada beigās tiks apbalvoti.
Pateicība Bauskas Valsts ģimnāzijas, Bauskas 2. vidusskolas, Bauskas pilsētas pamatskolas, Vecsaules pamatskolas, Codes pamatskolas skolēniem un latviešu valodas skolotājām Ievai Mašalei, Sandrai Auzānei, Inārai Graudiņai, Sanitai Anspokai, Dainai Burcevai, Rutai Dābolai, Kristīnei Hutornajai, Sarmai Kukutei, Ingai Eglītei par atsaucību un prasmi radīt skolēnos interesi par savas dzimtas un novada ļaudīm. Šoreiz publicēti fragmenti no dažiem dzīvesstāstiem.
Mūsu mīļais tētis
Luīze Burmistrova, Bauskas Valsts ģimnāzijas 9. klases skolniece
Varonis. Saprotu, ka katram tas nozīmē kaut ko citu. Daudzi par varoņiem izvēlas filmu varoņus, tēlus ar pārdabiskām spējām. Žēl. Varonīgi, jauki cilvēki dzīvo mums blakus, veicot savu ikdienas darbu. Manā dzīvē ir vairāki varoņi. Vēlos pastāstīt par vienu no viņiem. Tētis ir cilvēks, kas manā dzīvē ir bijis labākais piemērs, kā pateikties par to, kas man ir, un sasniegt to, ko es gribu. Tētis mācījās mani mīlēt vairāk par savu ego. Un vēl joprojām mācās.
Lai arī bieži vien man nav bijis tik daudz laika, lai es varētu runāties ar viņu tik daudz, cik man gribētos, viņš tomēr vienmēr ir bijis man blakus un atradis laiku vissirsnīgākajām sarunām no brīža, kad es piedzimu. Kad mācījos braukt ar divriteni, viņš čukstēja, ka ir ar mani. Mirkļos, kad es neredzēju, cik ļoti viņš rūpējās, un mirkļos, kad pa nakti saproti, ka rīt dabaszinībās vajag sēnes eksperimentam, vajag jaunu kleitu vizītei pie prezidenta vai vienkārši kādu, ar ko pavisam atklāti parunāt par jebko.
Tētim perfekti izdodas gatavot ēst. Nezinu, vai tas ir saistīts ar laiku, kad tētis mācījās augstskolā. Mēs gadu ar ģimeni kādu laiku dzīvojām Anglijā, un tētis strādāja restorānā. Tur tētis saprata, ka vēlas, lai viņa bērni uzaug Latvijā. Viņam pašam šī zeme ir tuva. Apsolīja mums, ka būs ar mums gan grūtos, gan pašos skaistākajos laikos. Līdzīgi kā kāzās. Un vēl viņš apsolīja uzcelt māju. Tajā brīdī tas šķita kaut kas pārāk liels un neiespējams, bet nu jau tētis ir mājai uzlicis jumtu, un drīz sāksim iekšdarbus. Tēta mērķtiecīgums man lika saprast, ka īsts varonis var būt arī tas, kuram nav daudz naudas, bet ir mīloša sirds. Sirds, kas ir gatava mīlēt un upurēt sevi citu dēļ.
«Katrs, kas dzīvē iet pa savu ceļu, – varonis.» (Hermanis Hese)
Arta Lukša, Bauskas 2. vidusskolas 11. klases skolniece
Par varoni cilvēks var kļūt ikkatrā dzīves solī, ikkatrā mirklī, saskatot tā vērtību. Lielākā pasaules vērtība – dzīvība. Tāpēc es par mūsdienu varoni uzskatu Bauskas veterinārās klīnikas SIA «Līga-vet» īpašnieci un veterinārārsti Līgu Truntiku, kura ir brīnišķīga mūsu mīļdzīvnieku daktere.
Par to, ka Līga būs veterinārārste, viņa zināja jau no bērnudārza vecuma. Un zināja arī to, ka būs vienīgi «zirdziņu dakterīte», bet dzīvē ir sanācis tā, ka biežāk Līga ir suņu un kaķu ārste.
2014. gadā darbu sāka uzņēmums SIA «Līga-vet». Līgas sapnis piepildījās. Viņa jūtas gandarīta, ka ir spējusi atvērt savu uzņēmumu, kā arī nest uzņēmuma vārdu ārpus Bauskas, jo ārstēties pie Līgas nāk ne tikai Bauskas mazie dzīvnieki, tie tiek atvesti arī no citām pilsētām. Veterinārajā klīnikā pārsvarā tiek ārstēti suņi un kaķi, bet netiek atteikta palīdzība arī lielajiem dzīvniekiem. Līga ir atsaucīga, gudra, rūpīga daktere. Līga nekad neatsaka palīdzību nelaimē nonākušiem dzīvniekiem. Viņa ar prieku dara iespējamo, lai tos izārstētu. SIA «Līga-vet» 2019. gadā ieguva titulu «Gada tirgotājs/pakalpojumu sniedzējs». Līga šo titulu ir pelnījusi, jo tiešām ir lieliska veterinārārste un uzņēmuma vadītāja.
Daktere Līga Truntika ar savu pašaizliedzīgo darbu ir palīdzējusi man izvēlēties nākotnes profesiju. Pašlaik brīvajā laikā ik dienu dodos uz klīniku SIA «Līga-vet», lai palīdzētu viņai darbos un palīdzētu ārstēt dzīvniekus. Es apbrīnoju viņas zināšanas, pacietību un mīlestību ne tikai pret sasirgušo dzīvnieku, bet arī tā saimnieku. Dažkārt mediķa palīdzība un padoms uztrauktajam saimniekam ir vairāk vajadzīgs nekā sasirgušajam klientam. Man atliek tikai vērot un smelties zināšanas no dakterītes Līgas. Daudz man vēl jāmācās un jāuzzina, līdz kļūšu par labu veterinārārsti. Taču vienu es zinu – veterinārārste es būšu, un mana darba audzinātāja daktere Līga Truntika varēs ar mani lepoties tāpat, kā pašlaik es lepojos ar viņas godprātīgo ikdienas darba varonību.
Cilvēks ar mērķi un gribasspēku
Keita Kondore, Bauskas Valsts ģimnāzijas 8. klases skolniece
Kas ir mūsdienu varonis? Vai 21. gadsimtā varoņus var atrast? Tā vien šķiet, ka varoņi bija tikai pagājušajā gadsimtā, kad bija jācīnās par Latvijas brīvību un neatkarību. Tā vis nav! Arī tagad – mūsu dienās – ir varoņi. Vai uzveikt sāpes, ciešanas, vientulību, nenonākt depresijā un iemācīties no jauna dzīvot pilnvērtīgu dzīvi arī tad, kad pārvietojies tikai ratiņkrēslā, arī nav varonība?
2007. gada drēgnā oktobra naktī notika liela nelaime visai Spaļu ģimenei. Juris cieta autoavārijā. Viņš gulēja komā aptuveni nedēļu. Uzstādīto diagnožu bija daudz. Ārsts teicis, ka tās ir ar dzīvību nesavienojamas traumas. Katru dienu kāds no ģimenes nācis Juri apciemot, lūdzoties, lai viņš pamostas.
Atveseļošanās nebija viegla. Juris kļuva par pirmās grupas invalīdu ratiņkrēslā.
Kā jau ikvienam cilvēkam, arī Jurim sākumā bija grūti aprast ar citādu dzīvi un pieņemt to, ka viņš nekad nespēs pārvietoties kājām. Ar laiku viņš pierada un samierinājās.
Bija pagājuši aptuveni trīs gadi kopš avārijas. Draugiem savi darbi, bet ar ratiņkrēslu nekur tālu neaizbrauksi. Juris nolēma rīkoties, apņēmīgi paziņojot, ka vēlas kārtot autovadītāja tiesības. Juri atbalstīja abi vecāki. Tētis vadāja Juri uz kursiem un braukšanas nodarbībām uz Rīgu, kur bija vienīgās Latvijā invalīdiem pielāgotās automašīnas. Juris nokārtoja braukšanas eksāmenu, ieguva tiesības, un reizē atgriezās arī dzīvesprieks.
Kad Juris jau bija iemācījies braukt un manevrēt ar ratiņkrēslu, kā arī darboties tikai ar rokām, viņš bija nobriedis darbam. 2016. gada decembra beigās Juris uzzināja, ka z/s «Krišjāņi» meklē darbinieku siera cehā. Tā bija jauna, taču pavisam citāda darba iespēja. Tā kā šajā darbā bija vajadzīgas rokas, Juris nolēma mēģināt.
Juris iepazinās ar īpašnieci, viņa pastāstīja par darba pienākumiem. Atbraucot mājās, Juris bija sajūsmā. «Mammu, es pats varēšu iziet ārā un iekurināt plītiņu, es varēšu fasēt sierus un tos griezt! Es varēšu, mamm! Nesatraucies!» tā Juris stāstījis mammai. Viņš cītīgi mācījās un apguva darba pienākumus, mācījās pielāgoties. Darba devējai patika Jura apņēmība un uzcītība, un kopš 2017. gada 27. janvāra līdz pat šai dienai Juris strādā z/s «Krišjāņi».
Juris nav tikai vienā darbavietā strādājošs invalīds, viņš aktīvi iesaistās arī pagasta jauniešu dzīvē. Patiesībā Juris ir izglābis Grenctāles jauniešus no dīkdienības un bezdarbības, 2018. gada 22. februārī kļūstot par Brunavas pagasta jaunatnes lietu speciālistu.
Šī gada 8. aprīlī Jurim palika 30 gadi. 13 gadus viņš pavadījis ratiņkrēslā. Viņš atradis dzīvokli un kopā ar draudzeni to labiekārto. Viņš ir ļoti gādīgs – gatavo siltas vakariņas un pelna naudiņu. Ratiņkrēsls un nejūtīgās kājas viņu nav atturējuši darboties. Viņš nesūkstās un nesēž mājās. Viņš nelūdz atbalstu, bet dara pats. Viņa dzīvesspars, nezūdošais dzīvesprieks, mērķtiecība, apzinība, gribasspēks, optimisms un darbs jauniešu labā padara viņu par varoni.
Juris nav tas filmu varonis, kurš izglābis pasauli. Juris ir invalīds, kas pēc avārijas nav nolaidis rokas, ir gājis strādāt, ir veidojis jaunu dzīvi. To es saucu par mūsdienu varoni – cilvēku, kas, neskatoties uz jebkādām grūtībām, ir turpinājis iet uz priekšu. Mūsdienās tādi cilvēki ir retums. Viens no tiem ir Juris.
Mans pirmais futbola treneris
Kristiāns Beķeris, Bauskas 2. vidusskolas 8. klases skolnieks
Man mūsdienu varonis saistās ar tādām īpašībām kā spēja iedvesmot un motivēt, saliedēt dažādus cilvēkus kopējai lietai, ar spēju pieņemt lēmumus, saņemt psiholoģisku un emocionālu atbalstu, mērķtiecību un milzīgu talantu pārvērst domas darbībā, plānu īstenībā.
Arturs ir Bauskas novada Bērnu un jaunatnes sporta skolas treneris un mans pirmais treneris futbolā. Tieši Arturam es varu teikt paldies par to mīlestību, kuru viņš ir iemācījis pret futbolu, tāpat par azartu, emocijām, pašatdevi laukumā, dziņu uzvarēt, arī fiziskām un emocionālām sāpēm, asarām, kas likušas nevis padoties, bet, tieši pretēji, – piecelties un doties laukumā.
Arturs nav vienkārši treneris, bet savējais, «čoms» – tas nozīmē, ka ar saviem audzēkņiem runā kā «viens pret vienu». Nekad neesmu jutis demonstratīvu pārākuma izrādīšanu pret sevi kā mazāk vērtīgu tikai tāpēc, ka man nebūtu konkrētu zināšanu vai pieredzes. Tas rada drošību, ļauj uzticēties, un savstarpēji veidojas atgriezeniskā saite – treneri ciena, ieklausās un uzticas viņam.
Arturam ir lieliskas iedvesmotāja spējas – prot uzturēt komandas garu, māca baudīt sacensību garu, redz iespējas, māca iet līdz galam ar maksimālo atdevi, cīņu redz kā izaicinājumu. Un tas iedvesmo! Augstu novērtēju to saskarsmes un attiecību modeli, kādu Arturs veido ar saviem audzēkņiem. Tas palīdz mums iemīlēt sportu, regulāri apmeklēt treniņus un strādāt ar pilnu atdevi.
