Dzimušai baušķeniecei, Ausmai Dutkai mūžs kopš trīs gadu vecuma pagājis Mežotnes pusē. Jubilejas reizē, 7. aprīlī, viņa šaurā ģimenes lokā atskatījās uz nostaigāto ceļu, atcerējās pieredzēto un priecājās par bērniem un mazbērniem.
Skarbais dzīves rīts
Ausmas vecāki pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā iepirkuši zemi un pārcēlušies no Bauskas uz laukiem.
Tēvs saimniekojis līdz 1939. gadam, tad aizgājis mūžībā. Bet jaunā vara no austrumiem 1940. gadā visu atņēma – zemi, inventāru, saimniecības ēkas, mājlopus. Palika vien māja un nedaudz zemes ap to. Sākās karš, un, vāciešiem ienākot, daļa īpašuma atkal tika atdota. Lai gan tiešos postījumos ēkas un Dutku ģimene necieta, arī pirmā lielā izvešana gāja secen, ierastais dzīves un saimniekošanas ritms bija pārrauts. Nu vajadzēja pildīt pārtikas nodevas un domāt par izdzīvošanu. Pietrūka arī tēva stipro roku un padoma. Ausma auga kopā ar jaunāko māsu Zeltīti, pieskatīja un rūpējās par viņu, kamēr mamma Dārta strādāja un gādāja par pārtikšanu.
Skolas gaitas sākās vēl kara gados, un kopā ar līdzaudžiem no tuvējām jaunsaimniecībām Ausma mēroja piecus kilometrus garo ceļu uz Bauskas pilsētas pamatskolu. Tā kā Bauskā Dutku ģimenei piederēja neliels namiņš, ziemas bardzībā varēja pārnakšņot arī tur. «Cik nu no manas paaudzes vairs esam palikuši, vienas rokas pirkstu par daudz, lai saskaitītu…» Ausma Dutka atzīst.
Kolhozam atdotie gadi
Šo paaudzi ne bērnībā, ne jaunībā neviens nelutināja, un lielas izvēles nebija. Ausma ir strādājusi visdažādākos darbus. Īpaši kolhoza sākuma gados. Ja negribēji aizbraukt no savas zemes un mājām labi tālu, vajadzēja darīt visu, ko priekšnieki lika. 1949. gada marts saudzēja Dutku ģimeni. «Daudzi ar labu vārdu atcerējās manu tēvu, un tam bija liela nozīme. Arī pagasta varai tajos laikos bija sava loma,» atceras A. Dutka, «saimniecības ēkas, kuras kādreiz piederēja ģimenei, nu kļuva par kolhoza īpašumu. Par visniecīgāko samaksu strādājām vispārības labā.»
Kolhoza laiks ir viss šīs paaudzes darba mūžs. A. Dutka strādājusi lopkopībā, klētī, dārzniecībā, brigadiera un dispečera darbā. Bet, jau pensijā esot, septiņi gadi aizvadīti kolhoza ēdnīcā.
Ceļamaize dzimtas jaunajiem
Izaudzināta meita Skaidrīte un dēls Uldis, abi tagad ir viņas tuvumā un rūpējas par mammu. Skaidrītes Zvirbules mīļdzīvnieki ir zirgi. A. Dutkai paaudzies arī prāvs mazbērnu un mazmazbērnu pulciņš. Katrs atradis savā dzīvē ko vērtīgu un noderīgu. No vecāsmammas mantotais darba tikums viņiem ir laba ceļamaize.
Jubilejas dienā Latvijas Televīzijā varējām noskatīties dokumentālo filmu par mazdēla Artūra ģimenes gaitām Somijā «Latvietis. Paralēlās pasaules». Par viņiem varētu būt cits stāsts. Šodien Ausmai Dutkai vēl spēks raitā solī apstaigāt un pārlūkot Bauzes tirdziņu, kur viņu nejauši sastapu īsi pirms jubilejas. Viņa ir viena no gados cienījamākajām laikraksta «Bauskas Dzīve» abonētājām un lasītājām. Lai viņai veselība un stipra dzīves griba arī turpmāk!
