Pie bērnunama loga rūts, piespiedis galviņu, stāv puisēns un lūkojas, kā sveši ļaudis steidzas, kur viņus nepieciešamība nes.
Pie bērnunama loga rūts, piespiedis galviņu, stāv puisēns un lūkojas, kā sveši ļaudis steidzas, kur viņus nepieciešamība nes.
Puisēns lūkojas caur loga rūti un dzird, kā ar viņu runā Dievs:
– Tu piedod savai miesīgajai mātei to, ka viņa neuzņēmās tevi audzināt;
tu piedod savam miesīgajam tēvam to, ka viņš nomira, tevi neieraudzījis, jo viņa alga būs mans Spriedums;
tu piedod ļautiņiem, kuriem sveša ir tava pamestība un vientulība, jo viņiem neklājas labāk tāpēc, ka viņi ir pieauguši un zina, kas ir grēks;
tu piedod, jo caur piedošanu tevī neiemiesosies naids;
tu piedod, jo tad tava sirds nealks mantas un varas – tu būsi brīvs no liekiem sirdsapziņas pārmetumiem;
tu piedod, jo tad tava sirds tieksies uz garīgo pilnestību un tev būs lemts ar labestību iekarot cilvēku sirdis, jo tie, kas tevi sapratīs, – mīlēs tevi, bet tie, kas nesapratīs, cienīs;
tu piedod, un Es tavām labajām domām ļaušu lidināties Manis radītajās debesīs, un Es tevi sargāšu no grēka, bet, lai tava piedošana nav ārišķība, lai nāk tā no sirds visdziļākajām dzīlēm, lai tava piedošana ir tava patiesība, un Es gādāšu, lai saviem bērniem tu esi labs tēvs un sievai labs vīrs;
tu piedod, un Es tev atklāšu tavus talantus, bet tev pašam būs tos labdabīgi izmantot, lai slavaskāre nepadara tevi par nelgu;
tu piedod, un Es tev došu cerību, jo maz ir tādu, kuru cerība pāraug ticībā, bet tu būsi izredzētais.
Klusums.
Puisēns sāk šņukstēt aiz prieka: kāds viņu ir uzrunājis tieši tai brīdī, kad viņš juties tik ļoti vientuļš.
Puisēns noslauka vēl nenopilējušās asaras un pateicīgi veras debesīs. Viņš tagad zina, ka ir uz ko paļauties. Atliek tikai piedot….
