Līdz 2007. gada 21. janvārim Nacionālajā galerijā Londonā skatāma izcilā spāņu gleznotāja Djego Velaskēza darbu izstāde.
Līdz 2007. gada 21. janvārim Nacionālajā galerijā Londonā skatāma izcilā spāņu gleznotāja Djego Velaskēza darbu izstāde.
Šis nozīmīgais notikums rosināja glezniecības entuziastes baušķenieces Indru Liepu, Sanitu Milleri un šo rindu autori realizēt jau vasarā iecerēto braucienu uz Londonu.
Palīdz internets
Mums piebiedrojās rīdzinieces gleznotāja Anita Meldere un angļu filoloģe Laila Vilciņa. Enerģiskā Sanita mēnesi pirms brauciena rezervēja aviobiļetes un naktsmītni. Sanita internetā laikus iegādājās izstādes ieejas biļetes. Būtībā tie arī bija visi brauciena izdevumi, neskaitot pusdienas par piecām mārciņām ķīniešu pašapkalpošanās ēdināšanas vietās. Londonā, tāpat kā Briselē, mākslas muzejus var apmeklēt bez maksas. Lielu sagatavošanās darbu veica arī Laila, vācot informāciju par mākslas galerijām. Visbrīnišķīgākais bija tas, ka Laila internetā “atklāja” arī Kurtolda institūta mākslas galeriju.
Londonā ielidojām sestdienas pēcpusdienā, vilciens mūs aizvizināja līdz Viktorijas stacijai, kuras tuvumā atradās mūsu viesnīca. Kad bijām iekārtojušās divās istabiņās, devāmies naksnīgā pastaigā pa Vestminsteru. Mūsu pirmie Londonas iespaidi bija efektīgi apgaismotā Parlamenta un Vestminsteras abatijas arhitektūra. Man patīkams pārsteigums bija Londonas cilvēcīgie mērogi, iespēja tās vēsturiskajā centrā visur tikt kājām.
Brīnišķīga atklāsme
Svētdienas rītā viesnīcā ieturējām krietnas brokastis un, ik pa brīdim ieskatoties kartē, kātojām uz nacionālo galeriju. Gandrīz uz katra stūra mūs sagaidīja bronzā kaltas vēsturisko personāžu figūras zirgos vai kolonnu virsotnēs. Tās, tāpat kā portikiem un kolonādēm rotātā 18. gs. arhitektūra, ir raksturīga Lielbritānijas galvaspilsētas iezīme. Pēc stundas gājiena ieraudzījām Nelsona kolonnu Trafalgara laukumā.
Līdz Nacionālās galerijas atvēršanai vēl bija pusstunda laika. Cilvēki pulcējās, lai tiktos ar karaļa gleznotāju un par gleznotāju karali dēvēto Velaskēzu. Londonā šī ir pirmā ģeniālā spāņa izstāde.
Bezpajumtnieku darbi
Somerseta māja ir viens no ievērojamākajiem Eiropas 18. gs. arhitektūras paraugiem. Mūsdienās tur darbojas Kurtolda mākslas institūts – Rietumu mākslas vēstures pētīšanas un mācīšanas centrs. Tā dibinātājs ir Samjuels Kurtolds (1876–1947). Ja man vajadzētu izvēlēties kādu no šajā ceļojumā redzētām gleznām, tas laikam būtu Vinsenta van Goga 1889. gadā gleznotais “Pašportrets ar apsaitēto ausi”.
Kurtolda kolekcijā mani sagaidīja vēl viens pārsteigums – studiju gados, rūpīgi iepazīstoties ar Modiljāni gleznu reprodukcijām, kopēšanai izvēlējos briljanto 1916. gadā gleznoto “Aktu”, kuru 1932. gadā iegādājies Kurtolds. Interesanti, ka 1917. gada decembrī Parīzē, kad Amadeo Modiljāni izstādīja vairākus aktus, policija šī darba dēļ slēdza izstādi. Apbrīnojami, ka S. Kurtolds ir nopircis šo šedevru, jo viņa gaumei nebija pieņemami kubisti un pat fovisti. Kurtolda galerijā ir 530 gleznu, 26 000 zīmējumu un grafiku, kā arī tēlniecība, keramika, metālkalumi, mēbeles un tekstilijas. Starp citu, pirmdienās no pulksten 10 līdz 14 Kurtolda mākslas institūta galerijā par ieeju nav jāmaksā.
Līdz 2007. gada 5. martam Kurtolda galerijas kafejnīcā būs skatāmi darbi, ko radījuši mākslinieki bezpajumtnieki un sociāli izolēti cilvēki. Pārsvarā tie darināti uz papīra, ietekmējoties no impresionistu grafikām un zīmējumiem (Kurtolda institūta kolekcija). Kurtolda institūta dažādās mācību programmās “Smart” darbnīcas ir svarīgs elements, kas uzskatāmi pierāda lielas mākslas milzīgo iedvesmojošo nozīmi cilvēku radošo spēju atraisīšanā. Piemēram, kāds bezpajumtnieks pirmo reizi Somerseta mājā ieradās pirms četriem gadiem un sāka apgūt glezniecības izpratni.
Tagad viņam ir aptuveni 80 gadu, vīrietis kļuvis par Somerseta mājas brīvprātīgo un strādā ģimenes darbnīcā ar bērniem.
Rozā taksometri
Londonas centrā pārsvarā redzami sarkani divstāvu autobusi un vienādi savdabīga dizaina taksometri dažādos toņos. Acīmredzot centrā pārvietoties ar vieglajām automašīnām ir dārgi un neērti. Mūsu uzmanību piesaistīja kāds rozā “taksītis”. Sanita zināja stāstīt, ka šos rozā automobiļus stūrē sievietes, lai pasažieres vizinoties justos drošāk. Un kur tad vēl policisti zirgos! Londona ar daudziem kuģīšiem un visurgājējiem Temzā radīja ļoti mīlīgu iespaidu. Mākslas cienītājiem ir speciāla kuģu līnija, kas savieno abas Teita galerijas, pa ceļam apstājoties arī pie Londonas acs – lielākā panorāmas rata (uzstādītājs “British Airways”). Britu Teitā jūsmojām par Holdbeina izstādi, novērtējām Tērnera un Vistlera oriģinālus, kā arī iepazināmies ar 2006. gada Tērnera balvas pretendentu darbiem.
Jaunā Teita ekspozīcija man īpašus pārsteigumus nesagādāja, laikam tāpēc, ka visā Eiropā modernās mākslas muzeji ir diezgan līdzīgi. Vēl tikai jāpiemin gadu tūkstošu mijā uzceltais modernais gājēju tilts pār Temzu, kas savieno moderno Teita galeriju ar pretējā krastā esošo Sv. Paula katedrāles ansambli.
***
Uzziņai
– Djego Velaskēzs ir dzimis 1599. gadā Spānijas dienvidos, Seviljā.
– 1627. gadā viņš uzvarēja karaļa rīkotā gleznošanas konkursā, būdams jaunākais savu kolēģu vidū, un kļuva par oficiālo Spānijas karaļa Filipa IV gleznotāju.
– 17. gs. Spānijā gleznotājus uzskata par amatniekiem, bet Velaskēza talants, ko novērtē arī Rubenss, piepulcē glezniecību pārējām mākslām.
– D. Velaskēzs ir izcils portretists un figurālists, izsmalcināts kolorists un lazējumu meistars. Ir tik aizraujoši vērot viņa glezniecības stila attīstību, salīdzināt jaunībā radīto gleznu fascinējošo reālismu un vēlāko darbu briljanto kolorītu (īpaši rozā un pelēkajās niansēs), glezniecisko triepienu un materialitātes iluzoro atveidojumu psiholoģiski pārliecinošos portretos.
