Uz Rīgas pils Ziemassvētku egles iedegšanu un Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas rīkoto Latvijas ģimeņu tikšanos vakar, 14. decembrī, bija brunavieši Laimdota un Raimonds Berkmaņi ar bērniem Mārtiņu, Jolantu, Kasparu un Lauru.
Uz Rīgas pils Ziemassvētku egles iedegšanu un Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas rīkoto Latvijas ģimeņu tikšanos vakar, 14. decembrī, bija brunavieši Laimdota un Raimonds Berkmaņi ar bērniem Mārtiņu, Jolantu, Kasparu un Lauru.
No grāmatas neatteiksies
Kad mamma par šo pašvaldības izteikto aicinājumu pateikusi savējiem, bērnu sajūsma bijusi tāda, ka licies – mājai iebruks jumts. Tas nav nekāds joks, jo “Galdnieki” celti pirms vairāk nekā 150 gadiem, uzsver Laimdota.
Šīs mājas ass ir mamma, ap kuru griežas ikdiena. Tētis Raimonds strādā celtniecības firmā Rīgā un tikai nedēļas nogalē ir mājās. Tas ir ģimenes kopīgs lēmums. Uz vietas Brunavā atrast darbu nav izdevies, bet skolā jālaiž, jāapauj, jāapģērbj un jāpabaro četri pamatskolēni. Viņu dēļ vecāki dara visu, ko spēj, un pat vairāk.
Laimdota ceļas pirmā, ar brokastīm bērnus rītos pavada uz skolu, sagaida mājās ar siltām vakariņām. Starp rīta un vakara cēlienu mammai jāpagūst kūtī apkopt un pabarot govis, cūkas, vistas, zosis. Mājā jākurina plīts un krāsnis, jānes ūdens, malka, jo vecajā ēkā nav nekādu ēr tību. Mamma neslēpj, ka viņai bieži vien ne tikai gaismas stundu pietrūkst, pat diennakts šķiet pārāk īsa. Tāpēc, piemēram, lasīšanai, kas Laimdotai ļoti patīk, viņai ir laiks tikai naktīs. Galdnieku mājās ir daudz grāmatu, saimniece atzīst, ka reizēm viņa veikalā var saldumus nenopirkt, bet no grāmatas nespēj atteikties.
Piedzīvo pārsteigumu
Vienu pārsteigumu Berkmaņu saime piedzīvojusi pagājušajā gadā. Viņi uzaicināti uz TV3 pārraides “Aina” jubilejas raidījumu. Izrādīta raidījuma filmēšanas vieta kinostudijas ēkā, kur nekad iepriekš nav būts, cienāti ar picām un tēju, stāsta vecākais dēls Mārtiņš. Piedalīšanās raidījuma ierakstā kuplajai ģimenei bijis liels notikums, kur nu vēl dāvanā saņemtais dators, ko tajā pašā vakarā veduši uz mājām.
“Galdniekos” gan nav parastā tālruņa, tāpēc nav arī interneta pieslēguma, kas būtu ļoti vajadzīgs, bet to var izmantot Mežgaļu pamatskolā, kur visi bērni mācās. Mārtiņa lielākā apņemšanās šogad ir beigt 9. klasi. Zēns domā par mācību turpināšanu Saulaines profesionālajā vidusskolā, jo negribētos būt pārāk tālu no mājām un savējiem. Mārtiņš labprāt turpinātu spēlēt arī futbolu, ko sācis skolā. Māsa Jolanta mācās 7. klasē, dzied korī un ansam blī, darbojas mazpulku organizācijā.
Sirdslieta – dambrete
Berkmaņu ģimenes jaunākie bērni nākuši pasaulē kā brīnums – Laura un Kaspars ir dvīņi. Abiem ir 11 gadu, un no mammas mantota aizraušanās ar dambreti. Laimdotai kauliņu spēli bērnībā iemācījis mātes brālis Jānis. Gluži kā pa jokam Laimdota sākusi to ierādīt dvīņiem, un dambrete kļuvusi par Lauras un Kaspara sirdslietu. Tā ļāvusi viņiem tikt krietni tālāk par “Galdnieku” pagalmu.
Laura un Kaspars Berkmaņi ir Bauskas rajona 2006. gada skolēnu sporta spēļu un olimpiādes uzvarētāji dambretē minikadetu grupā. Laura 2005. gadā ieguva Latvijas čempiones titulu dambretē cerību grupā un 7. vietu Pasaules čempionātā Sanktpēterburgā, kurp meitene devās ar pagasta atbalstu. Vecāki ir priecīgi par šo aizraušanos, jo dambrete ir prāta spēle, kas attīsta loģisko domāšanu, turklāt sasniegumi ļauj bērniem izjust gandarījumu, būt novērtētiem.
Pazīst darbu
Laura kopā ar māsu Jolantu dzied ansamblī, Kaspars dejo skolas deju kopā. Kā šīs ģimenes bērni pagūst visur būt, var vien brīnīties, zinot, ka no skolas līdz mājām ir astoņi kilometri. Uz skolu un mājup viņi dodas ar skolēnu autobusu. Stundas nereti beidzas agrāk un bērni kavējas skolā, gatavojot mājas darbus, piedaloties pulciņu nodarbībās, arī spēlējot dambreti.
Vasaras šajā ģimenē visiem paiet darbā, bērni skolas brīvlaikā piepelnījušies citā zemnieku saimniecībā, bet pašu mājās palīdzējuši sagatavojot dārzā un laukā izaugušo pārdošanai tirgū. Savureiz pat četros no rīta iznācis celties, lai pagūtu visu izdarīt, saka Mārtiņš. Par to vecāki viņus aizveduši uz Līvu akvaparku. Šo prieku bērni bija nopelnījuši ar darbu.
Lauku cilvēka sapņi ir tādi vienkārši, atzīst Laimdota Berkmane. “Mūsu maizes devēja ir zeme, no tās esam atkarīgi, pie tās ir mūsu domas. Man nav nepiepildāmu vēlēšanos, gribu auglīgu vasaru, lai bērni veseli, var mācīties, izaug par kārtīgiem cilvēkiem un viņiem nav tik smagi jāstrādā kā mums. Tad mēs ar Raimondu savu lomu šajā dzīvē būsim izpildījuši.
