Tēlainie apraksti par ķīniešiem, kas uzrodas Latvijā, iekārtojoties nebūt ne greznākajos īpašumos un pacietīgi izpildot ierēdņu prasības, lai iekārtotu atvases bērnudārzā, rada šķērmu izjūtu.Es nojaušu aiz pozitīvajām frāzēm slēptu aizdomu pilnu nervozitāti skaļi neizteiktā jautājumā – ko viņi te meklē?!Par ko mēs īsti uztraucamies? Atbraucēji ir ģimenes cilvēki ar bērniem, tātad viņi atbal-stīs šīs valsts un sabiedrības sekmīgu nākotnes attīstību, jo, visticamāk, ieradušies te uz palikšanu. Viņi ir apņēmīgi strādāt un ieguldīt te agrākos iekrājumus, tātad nepapildinās kriminālistu pulciņu un maksās nodokļus. Varbūt pat dos darbu citiem.Vai kāda īpašuma atklāta un godīga nokļūšana Latviju beidzot sasniegušo ekonomisko imigrantu rokās būtu sliktāka par tā iešmugulēšanu «pa kluso» ilggadēja pašvaldību darboņa draugam? Vai vēl viens mazais uzņēmums traucēs kaimiņam – bezdarbniekam? Vai varbūt tomēr papildinās pašvaldības maciņu un būs labs paraugs apslinkušam pabalstu prasītājam ķerties pie dzīves sakārtošanas?Dzīves gaitā esmu sastapusies ar dažādas ādas krāsas un antropoloģiskās uzbūves cilvēkiem, sadarbojusies ar tādiem, kuru uzskati stipri atšķiras no Eiropas iedzīvotāju skatījuma. Nav nekādu problēmu, ja vien spējat vienoties par valodu – latviešu, ķīniešu, senebreju, žestu… Galvenais ir gribēt saprasties un sadarboties, jā, arī mācīties citam no cita.Turklāt, ja esam patiesi, latvieši šajās pasaules vēstures līkloču krustcelēs nebūt nav tā tīrasinīgākā nācija. Padomājiet, cik mūsos katrā patiesībā ir vāciešu, zviedru, krievu piejaukuma! Šī ir mana zināmā kombinācija. Atvasēm klāt nāk arī drusciņa poļu un lietuviešu. Ķīnieši šo «kokteili» var tikai uzlabot.
