Vijai bija pusotra gadiņa, kad viņa nedēļu dzīvoja pie vecmāmiņas laukos. Meitēns iepazina mājdzīvniekus, putnus, pētīja, vēroja tos.
Vijai bija pusotra gadiņa, kad viņa nedēļu dzīvoja pie vecmāmiņas laukos. Meitēns iepazina mājdzīvniekus, putnus, pētīja, vēroja tos. Vija uzmanīgi klausījās, kā vecāmamma tos uzrunā, un laikam taču bērniņam atmiņā visspilgtāk iespiedās vistu saukšana mielasta reizēs. Kad meiteni atvedām uz Bausku, viņas bērna valodiņa par piedzīvojumiem laukos izpaudās skanīgos, pārsvarā pašas izdomātos vārdos. Taču viss, ko Vija vēlējās mums pastāstīt par laukos redzētiem zvēriņiem, tika pausts vienā, bērnam acīmredzot vispiemērotākajā vārdā – tita.
Tajā laikā iegādājāmies vācu vilku sugas kucēnu.
Nosaucām to īsti suniskā vārdā par Rokiju. Cerējām, ka arī Vija sunīti dēvēs tā vai vismaz līdzīgi. Taču mūsu mazajai meitiņai tik ļoti atmiņā bija iespiedies laukos dzirdētais “tita”, ka viņa visus dzīvniekus tagad sauca tikai vienā vārdā – tita. Rokijs auga un pierada pie Vijas vārdiņa. Arvien biežāk suns atsaucās tieši uz šo vistām domāto vārdiņu, bet savu īsto, dizčiltīgo sunisko apzīmējumu pat diez kā negribēja saprast. Vijai patika, ka suni viņa var sasaukt tik viegli, mīļi un vienkārši, gluži tāpat, kā vecāmāte laukos aicināja raibās dējējas.
Kucēna gados Vijas Rokijam skaļi sauktais “Tita! Tita!” izklausījās, ja ne īpaši pieņemami, tad nu vismaz mīļi. Taču suns izauga, kļuva dusmīgs, labprāt uzrēja uz svešiniekiem, kas nāca pa mūsu kluso savrupmāju ieliņu. Lai to apklusinātu, nelīdzēja vairs uzsauciens “Rokij, mierā!”. Suns reaģēja tikai tad, kad to dēvēja par Titu. Vija nu jau liela, pērn sāka skolas gaitas. Rokijam jau spalvās šur tur iemeties sirmums. Taču joprojām, lai lielo un dusmīgo brūno mājas sargu apsauktu, mums viņš jāuzrunā Vijas radītajā mīļvārdiņā: “Klusu, Tita, nerej, nerej!”
Veltas stāstu pierakstījis VILNIS AUZĀNS
