«Iedevām mājvietai vārdu «Ligzdiņas», un kā jau ligzdā – iemītnieku pulks vairojas. Katrs bērns ir Dieva dāvana, bet mūsu ceturtais – dēliņš Arnolds – jo īpaši,» tā stāsta Aija Fridrihsone, Gailīšu pagasta zemes ierīkotāja.
“Iedevām mājvietai vārdu “Ligzdiņas”, un kā jau ligzdā – iemītnieku pulks vairojas. Katrs bērns ir Dieva dāvana, bet mūsu ceturtais – dēliņš Arnolds – jo īpaši,” tā stāsta Aija Fridrihsone, Gailīšu pagasta zemes ierīkotāja.
Drošākais ieguldījums
Aija un Aigars ir precējušies 17 gadu. Patiesībā – šausmīgi ilgi, labsirdīgi norūc Aigars. Abi bijuši vēl studenti, kad piedzimušas vecākās meitas Anda un Anete. Meitai Artai ir septiņi gadi, bet Arnolds piedzimis 2003. gada 11. martā un nule aizvadītajās Lieldienās varējis piedalīties no sirds.
“Kamēr jaunās meitenes ar precēšanos nesteidzas, Dievs mazās dvēselītes sūta mums, pieredzējušām mammām. Gailīšos tādas esam vairākas. Gadu pirms Arnolda pieteikšanās Lieldienu gavēņa laikā atteicos no kafijas, neēdu arī gaļu, kas man ļoti garšo, kā jau Lauvai. Par atteikšanos dabūju dāvanu – Arnoldu,” smaidot saka Aija.
Šajā ģimenē vecāki uzskata, ka bērni ir visdrošākais ieguldījums, jo – vai ir kas vērtīgāks, ko cilvēks var atstāt pasaulei mūža galā? Tomēr visi tā nedomā, iebilst Aija. Uzzinot, ka viņas mammai ir četri mazbērni, dažs paziņa novaidas vien.
Gliemeža gaitā
Arnoldiņam kristībās dots arī aizgādņa svētā Ferdinanda vārds. Vakaros Aija dēlēnu liek gultiņā un abi klusītiņām skaita lūgsnu: “Mans mīļais eņģelīti, kas esi sūtīts no Dieva, vadi, sargi un ved mani uz mūžīgo dzīvošanu.” Tam, ka savas likumsakarības dzīvē ir un nekas nenotiek vienkārši tāpat, piekrīt arī tētis Aigars.
Pēc dēlēna piedzimšanas Aija uz pusslodzi atsākusi strādāt pagasta padomē. Ģimenes priekšrocība ir tā, ka Aigars, strādājot par konstruktoru Rīgas firmā “A-222”, veic darbus mājās pie datora. Uz biroju viņam jābrauc dažas dienas nedēļā. Problēma tikai tā, ka interneta izmantošanas iespējas Pācē ir ierobežotas. “Mums te nav ciparu centrāles, tāpēc internetā varam tikt tikai ar iezvanpieeju un maksājam par informācijas saņemšanu gliemeža gausumā,” piktojas Aija.
Izvēlas svarīgāko
Ar naudu ir tāpat kā ar lai ku – nekad nepietiek. Tāpēc Fridrihsoni savā ģimenē izvēlējušies trīs svarīgākās vajadzības. Tie ir izdevumi bērnu un pašu izglītībai, veselībai – zālēm un vitamīniem – un ceļojumiem.
“Esam braukuši pa Latviju, tuvākām un tālākām ārzemēm, un mums nav nekādu prasību pēc komforta. Anda ir gatava gulēt zem egles, ja negribas vai nevar uzcelt telti, es varu nomazgāties krūzītē ūdens. Braucam kopā ar draugu ģimenēm, savās mašīnās, līdzi pašu kartupeļi, tomāti, gurķi, teltis un prīmuss. Iepriekš maršrutu izplānojam, nolūkojam apskates vietas,” stāsta Aija.
Ja vien kas paliek pāri, tiek ieguldīts “Ligzdiņās” – Pāces pamatskolas ēkā, ko ģimene pārbūvē dzīvošanai. Pagaidām ir divas istabas, virtuve, duša, tualete. Mājas otrā galā remonts turpinās. “Kopš mēs te dzīvojam, ir tikai viens vienīgs remonts,” pačukst Aija. Tomēr viņa ved izrādīt topošās atpūtas telpas, lepojas ar kamīnu un izbūvēto pirts telpu, kas jau ir izmēģināta. Te savu reizi varēs pamukt no lielā “kolhoza”, joko Fridrihsoni.
Savējie, nevis ciemiņi
Anda un Anete savā istabā guļ divstāvu gultā, lai būtu vieta arī mācību galdam un skapim. Taču māsas par šaurību nemaz nesūrojas. Vienu nedēļu te ciemojusies skolniece no Vācijas, jo Anda Uzvaras vidusskolā piedalās skolēnu apmaiņas programmā.
Šovasar “Ligzdiņās” apmetīsies meitene no Ņujorkas, kura grib mainīt vidi. Aija tam piekritusi ar nosacījumu, ka amerikāniete dzīvos nevis kā ciemiņš, bet kopā ar visiem kaplēs gurķus, vāks sienu, pieskatīs Arnoldu un darīs citus darbus. Savus bērnus uz kādu laiku vasarās Fridrihsoniem mēdz “piespēlēt” arī pilsētā dzīvojošie draugi, un “Ligzdiņās” visiem patīk.
Tepat netālu, Pācē, dzīvo Aigara mamma. Aijas vecāki mīt Ķekavā, tētis ir pensionārs un mēdz atbraukt meitas ģimenei palīgā. Aija lepojas, ka viņai no tēva puses vien dzimtā esot 64 radinieki, apmēram tikpat no mammas puses. Jau ir nobriedusi doma rīkot dzimtas tikšanos.
