Vīra un sievas attiecībām jābūt veidotām pēc līdzvērtīgas sadarbības principiem. Par to ir pārliecināts individuālā uzņēmuma īpašnieks, rundālietis Guntis Macpans.
Vīra un sievas attiecībām jābūt veidotām pēc līdzvērtīgas sadarbības principiem.
Par to ir pārliecināts individuālā uzņēmuma īpašnieks, rundālietis Guntis Macpans. Viņam ir 34 gadi. Guntis un viņa sieva Daiga audzina Rolandu, kuram ir 13 gadu, trīsgadīgo Kelliju un piecus mēnešus veco Kārli. Macpanu ģimene jau šonedēļ kļūs par baušķeniekiem. Iegādājoties dzīvokli pilsētā, Macpani galvenokārt domājuši par bērnu ērtībām un plašākām nākotnes iespējām.
Gunti, jūs esat ģimenes galva ar pietiekami lielu pieredzi. Kas, jūsuprāt, ir saliedētas ģimenes pamats?
– Visā jābūt stingrai sistēmai. Tā ir noteikta kārtība, kam diendienā jādarbojas kā pulksteņa mehānismam. Katram ģimenes loceklim jāzina savi pienākumi, jāuzņemas atbildība.
Kādi ir jūsu pienākumi? Vai allaž tos veicat ar patiku?
– Nemēdzu šķirot. Taču ir kāds pienākums, kas man sagādā lielu prieku. Tas jau kļuvis par rituālu. Katru svētdienu gatavoju ģimenei pusdienas. Vienmēr cenšos savējos pārsteigt ar netradicionāliem ēdieniem, piemēram, pasniegt galdā plovu ar rozīnēm.
Svētdienās es pilnīgi piederu savai ģimenei. No rīta braucu uz dievkalpojumu, pēc tam sāku rosīties virtuvē. Tāds rituāls mums ir vismaz trīs gadus.
Man patīk arī darbdienu agrie rīti. Abi ar vecāko dēlu mostamies pulksten 6.42 un aptuveni pusstundu vingrojam. Jūtos lieliski, kopā ar Rolandu apmeklējot taekvondo treniņus.
Vai produktus ģimenei arī pats gādājat?
– Daigai par to nav jādomā. Sestdienās parasti braucu uz Rīgu un «Rimi» veikalos iegādājos pārtiku visai nedēļai. Šī «procedūra» aizņem tikai 20 minūšu. Reiz mēģināju iepirkties Bauskas tirgū. Iedomājieties, pagāja divas stundas! Tas ir zemē nomests laiks. Cilvēks, kurš strādā, tādu izšķērdību nevar atļauties.
Tātad ģimenes naudas maciņš vienmēr atrodas pie jums. Bet kā rīkojaties tad, ja Daiga vēlas iegādāties kādu gluži sievišķīgu nieciņu, piemēram, kosmētiku vai rotaslietas?
– Nav nekādu problēmu. Viņai kārotā manta jāieraksta pirkumu lapā. Es cenšos rēķināties ar sievas vēlmēm. Manuprāt, viņa nejūtas ierobežota.
Tā kā ģimenē esmu vienīgais pelnītājs, pats arī plānoju budžetu. Bez šaubām, iepriekš visu pārrunāju ar sievu. Mani draugi reizēm zobojas, ka esmu pārāk «pareizs». Jā, man patīk kārtība un noteiktība, bet to nevar uzturēt bez stingrības.
Vai atmiņā varat atsaukt izjūtas, kas radās pēc katra bērna piedzimšanas?
– Tās ir ļoti atšķirīgas. Rolands piedzima dienā, kad mani atvaļināja no dienesta padomju armijā. Ierados mājās un uzzināju, ka esmu kļuvis tēvs. Mums ar Daigu pat nebija sava dzīvokļa. Zēns smagi slimoja, pārbaudījumi sekoja cits citam. Pašiem bija jātiek galā. Vecāki nenolika priekšā ne dzīvokli, ne mašīnu. Visu esmu sagādājis pats.
Kellijas un Kārlīša ierašanos pasaulē ļoti gaidīju, nepieciešamās lietas jau bija sagādātas. Jutos stabils un mierīgs. Patiesībā jau biju gluži cits cilvēks nekā 21 gada vecumā, kad pirmoreiz kļuvu par tēvu.
Jūs esat pārliecinājies, ka grūtības veicina izaugsmi. Tad kāpēc mūsu sabiedrībā ir tik daudz nelaimīgu ģimeņu, kas ieslīgušas trūkumā un bezcerībā? Grūtības cilvēkus ir «salauzušas».
– Tur vainojams alkoholisms. Dažbrīd situācija Latvijā man šķiet traģiska, es nezinu, vai tā ir atrisināma. Parasti viss sākas ar iedzeršanu «aiz bēdām». Nesaprotu, kā vispār var dzert pesimisma brīžos! Tieši tad vajadzētu koncentrēties, gudrot, kā šķēršļus pārvarēt, nevis ļauties eiforijai.
Tomēr daudzi cilvēki – arī vīrieši – ir vāji. Teorētiski viņi it kā saprot, ka nerīkojas pareizi, taču paši nespēj saņemties. Ko lai dara ģimenes tēvs nomaļā lauku apvidū, kur adatu siena kaudzē vieglāk atrast nekā darbu?
– Ir tikai viena izeja. Tam vīram jālien no pagasta ārā. Man šķiet, ka tuvākos gados nekāds uzlabojums laukos nav gaidāms. Arī Bauskā tikpat kā nav darba vietu. Tie, kuriem ir izglītība, strādā muitā vai Ieņēmumu dienestā. Pārējie – veikalos, tirgū. Pazīstu daudzus vīriešus, kuri diendienā brauc strādāt uz Rīgu. Nē, viņi nesēž ērtos birojos, bet veic «melno darbu». Arī tas ir solis ceļā uz problēmas risinājumu. Atrast daudzmaz tīkamu un labi atalgotu darbu ir grūti. Vispirms nepieciešams sevi parādīt, iemantot darba devēja uzticību. Mani pārsteidz, ka divdesmitgadīgi vīrieši visu grib uzreiz. Tā nenotiek. Jāsāk pamazām – kaut vai par apkopēju. Tās nav teorijas, bet atziņas, ko pats esmu guvis.
Un sievietes? Arī viņām pietiek iemeslu būt neapmierinātām ar dzīvi.
– Esmu ievērojis, ka sievas šķiras neatrisinātu finansu problēmu un vīru alkoholisma dēļ. Tas gan vairāk raksturīgs pilsētu iedzīvotājām. Laucinieces nešķiras pat no visdrūmākajiem dzērājiem, jo baidās, ka «nepavilks» smago fizisko darbu nastu.
Jebkurš sarežģījums ģimenē vienlīdz ietekmē visus tās locekļus. Grūti pateikt, kā varētu palīdzēt. Man pašam ļoti svarīga šķiet uzticēšanās, kad bez aplinkiem ar sievu visu varu pārrunāt. Neesmu radis ģimenes lietas apspriest ar draugiem. Tās iztirzājam tikai tuvinieku lokā. Mums ir ļoti sirsnīgas attiecības ar Daigas māsu un viņas ģimeni.
