Kā liecina pratināšanas protokoli, šī «pretpadomju pasākuma» iniciatori bija Ēriks Arvīds Narkevics un Eduards Stūris.
Kā liecina pratināšanas protokoli, šī “pretpadomju pasākuma” iniciatori bija Ēriks Arvīds Narkevics un Eduards Stūris. Abi jaunieši nolēma izdemolēt Jaunsaules pagasta Ramiķenu ciema padomi. E. Stūris ierosināja tajā iesaistīt arī paziņas: Jāni Cepli, Kārli Piebalgu un Albertu Pīpiņu.
Grimējas, lai maskētos
1946. gada 28. decembrī Pīpiņa mājās (Kuprēnu jeb Kuprišķu sādžā Lietuvā, pie pašas Latvijas robežas) notika akcijas plānošana. Ē. A. Narkevics apņēmās izlūkot. Viņš devās uz Ramiķenu ciema padomi, lai piezvanītu, iznīcinātāju bataljona kaujinieka Siliņa mājās palūdza padzerties ūdeni un pajautāja, kur dzīvo “iznīcinātājs” Avinskis.
Naktī no 30. uz 31. decembri plānotā akcija tika īstenota. Pratināšanā Ē. A. Narkevics atzinās: “(..) vakarā uzvilku vācu šineli, paņēmu vācu šauteni un krievu automātu. Pie Pīpiņa visi sapulcējāmies, visiem bija šautenes, izņemot Piebalgu, kuram nebija ieroča. Es viņam iedevu šauteni. Par vecāko izvēlējām mani. Albīna (Alberta Pīpiņa māsa) mūs grimēja – man ar ogli uzzīmēja nelielas ūsas, Stūrim arī ūsas, bet Ceplim bārdu un ūsas, jo mums bija paredzēts doties istabās. Abiem pārējiem nē, jo tiem vajadzēja palikt ārā. Pie Avinska mājas Pīpiņš sāka klauvēt pie durvīm, bet Ceplis krieviski teica, lai ielaižot iekšā. Avinskis negribēja ielaist, tad Ceplis izšāva gaisā un Avinska sieva uzreiz ielaida.”
Pārspīlē notikušo
Cietušā Avinska liecībās atrodami arī pārspīlējumi – viņu esot aplaupījuši un piekāvuši astoņi deviņi cilvēki, sitējs esot bijis “liela auguma, ap 20 gadu vecs, vācu šinelī ar pagonām”. Par dižo augumu man nekas nav zināms, bet E. Ā. Narkevicam tolaik bija 16 gadu. Var jau būt, ka uzkrāsotās ūsas darīja viņu vecāku. Avinskis liecinājis, ka uzbrucēji sākumā uzdevušies par NKVD pārstāvjiem, lai tiktu ielaisti mājā. Tikuši iekšā, viņi “sāka demolēt istabas iekārtu un dauzīt mani pašu, prasīdami ieročus, saukdami par komunistu un bandītu ķērāju (..), pēc tam atrada manu ieroci (..), atkārtojās dauzīšana ar šautenes laidi un citu priekšmetu. Atrazdami šautenes apliecību, to saplēsa, tāpat karaklausības apliecību saplēsa un nosvieda zemē”. No Avinska mājas tika paņemts divritenis, zirgs un citas mantas. Tālāk J. Ceplis devās jāšus, jo viņš bija klibs. J. Ceplim bija 17 gadu, viņš jau 1945. gada vasarā bija uzturējies kādā Lietuvas teritorijā esošā mežabrāļu grupā (to vadījis Krivickis no iepriekš minētās Kuprēnu sādžas), kaujā guvis daudzus ievainojumus – viņam cauršauta labā plauša un kreisās kājas pēdas locītava.
Akcijā vēlas parādīt partizānu eksistenci
Tad jaunieši devās “ciemos” pie “iznīcinātāja” Siliņa, bet mājās bija tikai viņa sieva un bērni. Nākamā pieturas vieta bija Ramiķenu ciema padome. Izziņā par tur nodarītiem materiālajiem zaudējumiem lasāms: “(..) nolaupīts viens telefona aparāts, salauzti divi rakstāmgaldi vērtībā – 1000 rbļ., viens skapis vērtībā – 800 rbļ., dokumenti tika sadedzināti. Kā arī tika saplēstas brutālā veidā un ar kājām samīcītas ģīmetnes, kā b. Staļina un b. Ļeņina, tāpat visi lozungi tika saplēsti.”
Pēdējais nakts gājiens bija pie Ramiķenu ciema padomes priekšsēdētāja, kura uzvārds skanēja tāpat kā PSRS komunistu partijas centrālā laikraksta nosaukums – “Pravda”. Viņš durvis neatvēra, neraugoties uz apgalvojumiem, ka atnācēji pārstāv NKVD. Pēc tam uzbrucēji raidīja šāvienus pa durvīm un logiem, kādā istabā iemeta trīs granātas, bet tās nesprāga. Uzlauza ārdurvis, bet iekšā neviens negāja, jo zināja, ka mājas saimnieks ir apbruņots.
Atpakaļceļā Avinska zirgs tika palaists uz mājām, laupījumu vīri sadalīja Pīpiņa namā. Vēlāk Ē. A. Avinskis atzinās, ka tā rīkojušies tālab, “lai tautai parādītu, ka eksistē vēl partizāni”. Padomju aktīvistu “apciemojuma” mērķis bija panākt, lai viņi atsakās no turpmākās darbības padomju varas labā.
Budbergas mežā ierīko bunkuru
Turpmāk, līdz arestiem 1947. gada janvāra beigās, nekas ievērības cienīgs nenotika. Visi, izņemot Ē. A. Narkevicu, godīgi dzīvoja savās mājās un strādāja. Savukārt Ē. A. Narkevics janvārī piecas dienas pavadīja kopā ar lietuviešu mežabrāļiem. Pratināšanas protokolā lasāms: “12. janvārī kopā ar Panemunes ciema padomes priekšsēdētāju Rolandu Butleru biju uzaicināts uz Jaunsaules pagasta “Vīnaugām”, kur notika iedzeršana. Ap plkst. 23 tur ienāca 16 lietuviešu bandītu (..), uzaicināja mani bandā (..). Vienu nakti nakšņojām vienā Jaunsaules viensētā, otru – citā. 15. janvāra vakarā iznācām uz Mēmeles pie Straumēnu dzirnavām, pa ledu aizgājām līdz viensētai “Škideni” (varbūt “Šķireni” – R. Ā.) un devāmies uz Budbergas mežu, un tur apmetāmies bunkurā. (..) Bunkura atrašanās vietu zinu un varu parādīt. Tas atrodas 3 km uz D no viensētas “Lunkeči”, līdzenā vietā, krūmājā, apmēram 60 metru no neliela (ziemas) ceļa, kas iet no “Lunkečiem” uz “Mežgaļiem”. Bunkurā ir nāras, viena ieeja ar stiklu, viens lodziņš, tur ir plīts, nekādu aizsardzības būvju nav, pieejas un pats bunkurs nav mīnēts. Dienās izliek vienu novērotāju, dažreiz naktīs arī viens sargs ir.”
Nezinu, kā šīs ziņas izspiestas, bet tās varēja būt ļoti noderīgas “čekistiem”. Raksturots arī lietuviešu “mežabrāļu” komandieris – saukts par Alberi un arī par kapteini, tautība – lietuvietis, ģērbies vācu “plašķī”, civiliedzīvotāju biksēs, Latvijas armijas frencī ar kapteiņa zīmotnēm, uz krūtīm Sarkanās Zvaigznes ordenis. Kāda interesanta dažādu tautu, armiju un atribūtu kombinācija!
Pats Ē. A. Narkevics aresta apstākļus raksturojis šādi: “Tā kā bunkurā nebija, kur gulēt, un slikti gatavoja ēst, es nolēmu pagaidām palikt mājās, bet 27. janvārī mani aizturēja.
