Jums ir dotas tikai trīs stundas laika, ko pavadīt Visugaišākajā (sens Venēcijas apzīmējums). Ko iesākt? Katram droši vien būs savi plāni un savas izjūtas.
Jums ir dotas tikai trīs stundas laika, ko pavadīt Visugaišākajā (sens Venēcijas apzīmējums). Ko iesākt? Katram droši vien būs savi plāni un savas izjūtas. «Bauskas Dzīves» žurnālistiem šis mirklis aizzibēja tā…
Ūdensautobusā pa «canal Grande»
Mums ierastais autobuss (uz riteņiem) jāatstāj Trončeto stāvlaukumā, jo tālāk līdz Venēcijai iespējams aizkļūt tikai pa kanālu. Pilsētā, kas celta jūrā uz pāļiem, autoceļu nav, automobiļus neredz. Pārvietošanās notiek ar ūdensautobusiem, ūdenstaksometriem (protams, tās ir laivas un kuterīši), ja grib greznāk un dārgāk – ar gondolām. Līdz visas pasaules tūristiem zināmajam Svētā Marka laukumam 40 minūšu brauciens ūdensautobusā. Kanālos ir savi satiksmes noteikumi, jautri vērot ceļa zīmes ūdenī – «Iebraukt aizliegts», «Ātruma ierobežojums 11 km stundā».
Mums pie mājām stāv mašīnas, venēciešiem – laivas… Gar acīm aizzib viss mākslas vēstures «kurss» – Rialto, Ca’ Pesaro, Ca’ Rezzonico, Santa Maria della Salute, Sanmarko bazilika, Dodžu pils. Īstas realitātes izjūtas nav, šķiet, ka esam filmā.
Venēcijas īpašais smārds
Jā gan, Visugaišākās gaisā ir īpašas smaržas, īpašs virmojums. Dienvidū Sanmarko laukumā noskan pulksteņa zvans un baloži paceļas pret sauli pār bizantiešu kupoliem un pār zvanu torņa zelta eņģeļiem. Saule, spārni, akmens, zelts… Vēsture, varenība, brīvība. Tā ir unikāla pilsēta, kurai būtu jāpieskaras ar pinceti…Tomēr tai visvairāk pieskaras jūras ūdens sāļi, kas nenovēršami nīdē celtnes. Un Venēcija ož arī pēc sastāvējuša kanālu ūdens un kaķu čurām.
Pa šaurajām trotuārieliņām paejot tālāk no Lielā kanāla malas, pilsētas iekšienē redzi vietējo pilsētnieku dzīvi. Iedzīvotāju skaits gan šeit samazinās katru gadu, 1980. gadā pilsētā mita 356 tūkstoši, 1981. gadā 352 tūkstoši, 1996. gadā – 80 tūkstoš iedzīvotāju. Vai tiek pamests grimstošs kuģis?… Venēcijā esot Eiropā vislielākā saslimstība ar reimatismu un bronhītu. Tik daudz lasīts, ka Venēcija grimst un iet postā. Bet tam tā negribas ticēt. Gribas domāt, ka pilsēta ir tikpat mūžīga kā debesis.
Trotuārieliņās arī jāuzmanās, jo tās gluži vienkārši katrā vietā nepārskriesi – priekšā kanāls. Uz galvas ik brīdi kaut kas pil, tas ir ūdens no izžautās veļas. Kamēr skaties uz augšu, var iekāpt kādā kaķa vai suņa mēslā. Bet tam visam piemīt īpašs šarms, tas ir tik itāliski.
Viss ir trakoti dārgs
Venēcijā ēst, dzert, iepirkties sanāk stipri dārgāk nekā daudzās citās Itālijas pilsētās. Bet vai tādēļ neuzēst itāliešu picu, nepadzert kapučīno? Attālāk no tūristu pārpildītās Lielā kanāla krastmalas restorāniņi ir lētāki. Bet tos atver tikai pulksten 11.45 (tā vēsta uzraksti). Reāli ēstuves durvis ver pulksten 12. Tad smaidīgs, žiperīgs un apaļīgs itālietis (kā no kinofilmām) jūs aptekalēs no visām pusēm un apkalpos ziemeļzemēs neraksturīgā mīlestībā. Par picu ar «frutti di mare» (jūras veltēm) kopā ar baltvīnu un laipno apkalpošanu Venēcijā jāiztērē 20 tūkstoš liru (apmēram septiņi lati).
Venēcijas stiklu un mežģīnes neiegādājušies, ar ūdensautobusu atstājam Visugaišāko… Trīs stundas aizzibējušas. Kurš gan nezina teicienu: neesi bijis Venēcijā – neesi bijis Itālijā.
Venēcija atrodas uz 118 salām Adrijas jūras Venēcijas lagūnā.
Pilsētā ir 150 kanālu, 400 tiltu.
Venēcija dibināta 9. gadsimtā.
Naudas vienība – itāliešu lira.
1000 liru – 36 santīmi.
