Rītvakar, 11. oktobrī, Bauskas kultūras centrā baušķenieki aicināti novērtēt Valmieras Drāmas teātra izrādi «Bezkaunīgie veči».
Trimdas rakstnieka Anšlava Eglīša vienu no populārākajām komēdijām par latviešu emigrāciju «Bezkaunīgie veči» Valmieras Drāmas teātrī veidojuši režisori Reinis Suhanovs un Jānis Znotiņš. Kritiķu atsauksmēs par 1968. gadā sarakstīto un 2012. gadā Valmieras Drāmas teātrī iestudēto lugu ir daudz pozitīvā. Tas liek cerēt, ka Bauskas kultūras centrā pavadītais vakars būs lietderīgs, emocijām bagāts.
Viegls ritējums
«Izrāde ir viegli skatāma ar četriem labiem aktierdarbiem psiholoģiskā teātra tradīcijās. Īpašs prieks par Riharda Rudāka uzplaukšanu pensionāra Jāņa Bertolda lomā, atraisoties no citkārt pārāk ekspluatētajiem sēri žēlajiem toņiem. Zobgalīgs un azartisks, ar niansētu pašironiju viņa Jānis mostas savai dzīvei: ievieš paklājiņu savā garāžas «istabā», beidzot nopērk dārgās brilles, atver bankā kontu. Režisori Reinis Suhanovs un Jānis Znotiņš skatītājiem ļauj garšīgi paceļot laika mašīnā – Jāņa interjerā sadzīvo koferu krāvums, grāmatas, tautiskas lellītes, regbija bumba, latviski strīpaina sega. Skan «Čikāgas piecīšu» plate,» tā iestudējumu ieskicē kritiķe Undīne Adamaite.
Netrūkst smalka humora
«Lielā pietāte pret autoru, reālistiskā, pat naturālistiskā stilā iekārtotā spēles telpa, veiksmīgs darbs ar aktieriem. Salīdzinot ar Mihaila Kublinska uzvedumu 1988. gadā Nacionālajā teātrī, Valmierā ir mazāk krāšņas teatralitātes, vairāk ikdienas skaudruma, kaut netrūkst arī A. Eglītim tik raksturīgā smalkā humora un elēģiskās noskaņas par zaudēto dzimteni,» par izrādi teic cita kritiķe Silvija Radzobe.
Arī kritiķe Līga Ulberte uzskata, ka «izrādes neapšaubāmais ieguvums ir četri labi aktierdarbi. Katram no «večiem» – Rihardam Rudākam, Jurim Laviņam, Janusam Johansonam – un vienīgajai dāmai Skaidrītei Putniņai izdevies radīt interesantus, emocionāli aizkustinošus raksturus ar savu biogrāfiju un likteni.»
Uzteic vienīgo dāmu
Teātra kritiķis Atis Rozentāls līdztekus kungu tēlojumam uzteic aktrisi Skaidrīti Putniņu: «Viņa ir izcila šerpās Zuzannas lomā. Viena no izrādes lieliskākajām ainām neapšaubāmi ir Zuzannas ierašanās pie Longina, lai izbārtu viņu par vīra novešanu neceļos. Tā beidzas ar to, ka savaldzinātā un ieskurbusī dāma vēl ilgi nespēj attapties no galantā vīrieša valdzinājuma. Šajā ainā precīzi nostrādā arī izvēlētais muzikālais noformējums. Ja kopumā varam strīdēties, vai lugai par trimdu obligāti jābūt «izdaiļotai» ar «Čikāgas piecīšu» dziesmām, tad Zuzannas «savaldīšanai» īsti vietā ir uzliktā plate, kad atskan «Nav viegli latvieš’ sievietei būt». Bet, viņai ejot no Longina dzīvokļa projām, saldā Armanda Birkena balss dzied: «Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies…»
Izdzirdot nosaukumu «Bezkaunīgie veči», vidējā un vecākā paaudze automātiski atceras Nacionālā teātra iestudējumu ar tā zelta sastāvu – Alfrēdu Jaunušanu, Jāni Kubili, Jāni Sebri, Elzu Radziņu un Veltu Līni. Man ir aizdomas, ka R. Suhanovs un J. Znotiņš ir par jaunu, lai būtu šo izrādi redzējuši, tāpēc arī viņu skatījums ir vienkāršāks, bet brīžiem tiešāks, intīmāks un smeldzīgāks. Tas, ka izrāde cilvēciski uzrunā, ir tās lielākais panākums un ieguvums teātra repertuārā.»
Šīs vadošo latviešu teātru kritiķu atziņas varētu kalpot par labu argumentu izvēlei, kā saturīgi un jauki pavadīt otrdienas vakaru.
