Pirmajā brīdī varbūt šķiet dīvaini, ka šogad atzīmēsim Bauskas 390 gadu jubileju, bet kādreiz jau nosvinēta pilsētas 500. gadskārta.
Pirmajā brīdī varbūt šķiet dīvaini, ka šogad atzīmēsim Bauskas 390 gadu jubileju, bet kādreiz jau nosvinēta pilsētas 500. gadskārta.
Svētkos piedalās 10 tūkstoš viesu
Apmulsušajiem lasītājiem jāpaskaidro, ka šī gada svinības saistās ar 1609. gadu, kad Kurzemes un Zemgales hercogs Fridrihs dāvināja Bauskai zīmogu ar lauvas attēlu. Šo notikumu var uzskatīt par pilsētas tiesību piešķiršanu jau agrāk izveidotajai pilsētveida apmetnei. Savukārt 1943. gadā atzīmēta 500 gadu jubileja, jo Bauskas pils celtniecība pirmo reizi vēstures avotos minēta 1443. gadā.
Bauskas 500. gadskārtai veltītais sarīkojums bija plašākie svētki vācu okupācijas laikā. Toreiz populārākais žurnāls «Laikmets» rakstīja: «20. jūnijā saules stariem bagātīgi lejot savus dzīvinošos spēkus pāri auglīgajam Zemgales līdzenumam, visus ceļus, kas ved uz Bausku, klāja putekļu mākoņi. Tos tur sacēla tūkstošiem braucēju un gājēju, dodoties uz Bauskas pilsētas 500 gadu pastāvēšanas svētkiem.» Sarīkojumu programma tiešām bija ļoti apjomīga, svinību dalībnieku un viesu skaitu tolaik rēķināja ap 10000 (toreiz pilsētā bija 4000 iedzīvotāju)!
Svētki sākās ar svinīgu dievkalpojumu Sv. Gara baznīcā, ko vadīja prāvests J. Reinhards. Turpinājumā notika jubilejas svinīgā sēde pilsētas valdes namā, kurā piedalījās augsti viesi: Latvijas ģenerālkomisārs Oto fon Drekslers, Latvijas pašpārvaldes vadītājs O. Dankers, Zemgales apgabala komisārs fon Medems un citi. Pilsētas galva J. Skalders sniedza pārskatu par Bauskas vēsturi. Tā kā pilsētas valdes namā vietu skaits bija ierobežots, tad svinīgās uzrunas varēja klausīties ar tirguslaukumā uzstādīto skaļruņu palīdzību.
Dzied Vācijas himnu
Nākamais plašais pasākums bija reprivatizācijas akts (komunistu nacionalizēto īpašumu atdošana to īpašniekiem), kas notika pilsdrupu pagalmā. Zemgales novada komisārs fon Medems izsniedza 1015 reprivatizēto īpašumu apliecību Bauskas apriņķa zemniekiem. Turpinājumā pilsdrupās tika atklāta piemiņas plāksne ar tekstu latviešu un vācu valodā: «Vāci un latvieši, vienoti zem vadoņa Ādolfa Hitlera cīņā pret boļševismu, svinēja Bauskas pilsētas 500 gadu pastāvēšanu 20. 06. 1943.».
Bauskas pilsēta bija rotāta ar Latvijas un Lielvācijas karogiem, kā arī ziedu vītnēm. Sarīkojumu gaitā vairākkārt tika atskaņotas un dziedātas gan Latvijas, gan Vācijas himnas, bet visvairāk suminājumu izskanēja Ādolfam Hitleram.
Turpinājumā notika Latvijas jaunatnes organizāciju kopēja parāde, pēc kuras notika futbola spēle sporta laukumā starp Bauskas «Tēvijas sargu» un Ventspils «Sparu». Sīvā cīņā uzvarēja baušķenieki.
Nozīmīga bija jubilejas izstāde, kurā bija eksponēts vairāk nekā 100 vietējo mākslinieku darbu. Izstādē piedalījās A. Nullītis, T. Karaša, P. Ruņģis, M. Zaurs, A. Strazdiņš, L. Žurgina un daudzi citi. Izstādes otro daļu veidoja amatniecības un rūpniecības vietējie ražojumi. Jubilejas izstāde bija aplūkojama toreizējās Bauskas tautskolas telpās. Svinību gaitā iekļāvās arī R. Medulāja iestudētā brīvdabas izrāde «Kāzas Jāņa tēva sētā» ar vietējo koru un Bauskas ģimnāzijas audzēkņu piedalīšanos. Izrāde notika tolaik brīvajā laukumā starp nesen pabeigto apriņķa slimnīcu un Korfa dārzu. Pašā vakarā vēl notika oficiāla pieņemšana un svētku mielasts lūgtajiem viesiem Aizsargu namā, bet visiem pārējiem svinību dalībniekiem bija sarīkoti tautas svētki ar zaļumballi Pilsdārzā.
Grib iegūt latviešu labvēlību
Bija kara laiks, daudziem nācās pārdzīvot viena vai otra okupanta nodarījumus, bet arī tādos brīžos cilvēkiem gribas kādu saules stariņu, kādu priecīgāku sarīkojumu. Bauskas 500 gadu jubilejas svinības bija šāds «gaismas stariņš», kas ienesa pārmaiņu pelēcīgajā ikdienas dzīvē.
Protams, ka visām jubilejas norisēm cauri vijās tā laika propaganda, tika slavināti toreizējie «atbrīvotāji» un noteicēji – vācieši, bet galvenie svētku rīkotāji un līdzdalībnieki bija latvieši. Īpašumu reprivatizācija, Latvijas nacionālā karoga un himnas lietošana ir saistāma ar toreizējām vācu neveiksmēm frontē, pēc kurām okupanti centās iegūt latviešu lielā- ku labvēlību un radīt ilūziju, ka ir iespējama nedaudz «apcirpta» Latvijas neatkarība Lielvācijas paspārnē. Vēlāk atgriezās atpakaļ citi okupanti un uzspieda citu kārtību.
