Pēdējā laikā bieži vien nākas tikties gan ar darba devējiem, gan ar darba ņēmējiem. Katram kaut kas uz sirds. Vieniem trūkst laba darbinieka, otriem – pretimnākoša darba devēja.
Pēdējā laikā bieži vien nākas tikties gan ar darba devējiem, gan ar darba ņēmējiem. Katram kaut kas uz sirds. Vieniem trūkst laba darbinieka, otriem – pretimnākoša darba devēja.
Pašreizējais darba tirgus tieši atspoguļo to, kas notiek mūsu sabiedrībā. Aplami un vienpusēji ir apgalvot, ka cilvēki negrib strādāt, nespēj apgūt nepieciešamu specialitāti. Cik daudz ir labu darba devēju? Un cik daudz labu strādnieku? Ļoti reti šīs abas puses sēžas pie sarunu galda un mēģina panākt kaut kādu kopsaucēju. Darbinieku galvenā sāpe ir atalgojums, bet ne tikai. Cilvēkus bez algas interesē arī stabilitāte, pozitīva atgriezeniskā saite – laikā un vietā pateikts paldies, labas attiecības kolektīvā u. c. lietas. Taču neapšaubāmi, ja ir piedāvājums un izvēle, strādājošais aizies uz to vietu, kur maksās vairāk. Tāpēc nereti arī no darba devēju puses nākas dzirdēt – kāda jēga ieguldīt darbiniekā, ja pēc tam viņš paceļ cepuri un aiziet pie nākamā. Prasīju darba devējam, kāpēc tad necenšas motivēt strādnieku, atbildē saņēmu – tas sit pa kabatu, kāpēc maksāt vairāk, ja var mazāk?
Patlaban daudzviet akūti izjūt mazkvalificētu darbaroku trūkumu. Tā nu ir valstī izveidojies, ka nav, kas nolasa ābolus, akmeņus uz lauka, novāc kāpostus utt. Protams, teiksit, ka mazās algas daudzus piespiedušas braukt peļņā uz ārzemēm vai meklēt labāk atalgotu darbu lielpilsētā. Šādos apstākļos darbs ārzemēs vismaz daļai ir iespēja izrauties no bezcerīgā vāveres riteņa. Taču kā darba devējiem aizpildīt tukšos robus? Daži met skatu uz viesstrādnieku pusi.
Varbūt mums jāseko Polijas piemēram, kur ieslodzītie tagad var strādāt ārpus cietuma? Šādu lēmumu Polijas valdība pieņēmusi, lai kompensētu darbaspēka trūkumu, kas radies sakarā ar valsts iedzīvotāju masveida emigrāciju uz Rietumeiropas valstīm, tostarp Lielbritāniju. Polijā ieslodzīto darbs tiks izmantots nozarēs, kas visvairāk cietušas no strādājošo izbraukšanas, – celtniecībā, ūdensvadu saimniecībā un pazemes komunikācijās, kā arī elektrotehniskā rūpniecībā. Ieslodzītos Polijā plānots izmantot arī sabiedriskās ēdināšanas jomā.
Tikmēr mūsu analītiķi izpētījuši, ka spriedze darbaspēka tirgū arvien palielinās, jo vakanču skaits pieaug, bet bezdarbnieku skaits samazinās. Līdz ar to tirgū ir grūtāk aizpildīt radušās vakances. Vienīgais risinājums, kā mazināt spriedzi darbaspēka tirgū, ir produktivitātes celšana. Tas nozīmē gan darbinieku prasmju palielināšanu, gan darba organizācijas uzlabošanu, gan investīcijas kapitālintensīvās tehnoloģijās.
