Rīt donori var doties uz Bausku, lai nodotu asinis. Tās varētu būt vajadzīgas, ja notikumi izvērstos tikpat nežēlīgi kā pie televīzijas torņa Viļņā.
«Rīt donori var doties uz Bausku, lai nodotu asinis. Tās varētu būt vajadzīgas, ja notikumi izvērstos tikpat nežēlīgi kā pie televīzijas torņa Viļņā.»
Šādu ziņu esot pārraidījis Latvijas Radio 1991. gada janvārī, svētdienā, kad ļaudis pulcējās Daugavas krastmalā uz manifestāciju.
Donoru diena ārpus laika un likuma
Par to «Bauskas Dzīvei» atgādināja baušķeniece Anna Šumska. Viņa atcerējās, ka, rītam austot, noklausījusies radioziņas par Lietuvā notikušo. Pirmais ienācis prātā – būs vajadzīgi ārsti. Viņa piezvanījusi uz 03 – Bauskas slimnīcas ātrās palīdzības brigādei – un lūgusi, vai nebūtu iespējams organizēt donoru dienu Bauskā. Viņa sazinājusies ar ķirurgu Aivaru Butuli, kurš piekritis, ka šādu akciju varētu izsludināt arī Latvijas Radio, tad to dzirdētu daudzi. Anna Šumska uzzināju- si Radio ziņu nodaļas telefonu un nodevusi vēsti, ka Bauskā 14. janvārī gaidīs donorus. Tas arī bija vienīgais veids, kā izteikt šo aicinājumu, jo rajona laikraksts tolaik pirmdienās neiznāca.
Bez bailēm un pārbaudēm
Mediķu rīcībā bijuši saraksti ar tā saukto rezerves, aktīvāko donoru adresēm, gandrīz vai katrs medicīnas iestādes darbinieks toreiz bijis gatavs nodot asinis. Vērtējot tā laika notikumus, ārsts Uģis Zeltiņš sacīja, ka pašlaik nekas tāds nebūtu iespējams. «Ne mēs zinājām, ne baidījāmies no tādām infekcijām kā HIV/AIDS, liellopu trakumsērga. Tolaik tikai vaicāja, vai cilvēks nav slimojis ar dzelteno kaiti, pārbaudīja, vai nesirgst ar seksuāli transmisīvajām slimībām. Pašlaik iegūtais materiāls tiek ļoti rūpīgi pārbaudīts. Tas, ka svaigas donoru asinis varētu uzreiz pārliet slimniekam, vairs nav atļauts.»
Saraksti nav saglabājušies
1991. gada janvārī notikušo donoru dienu atcerējās arī vecākā medmāsa Mārīte Voroncova. No Rīgas atbraukusi Asins donoru centra automašīna, bet tajā atradies tikai šoferis, jo visi mediķi tobrīd bijuši aizņemti galvaspilsētā. Tāpēc vietējo donoru asinis pieņēmušas gan Bauskas slimnīcas reanimācijas, gan uzņemšanas nodaļas medmāsas.
Daudzus gadus donoru dienas Bauskas rajonā organizējusi slimnīcas vecākā medmāsa Vera Bajāre. Viņa atcerējās arī šo, kas notika ārpus kārtas, gluži spontāni, kad cilvēki cits citu uzrunājuši, aicinot piedalīties. Atsaucība bijusi liela. Bauskas rajonā ir daudz donoru, kuri palīdzību citiem sniedz ilgstoši. Iespējams, ka viņu pulkā bijuši arī atsaucīgi cilvēki no citiem rajoniem. Diemžēl to vairs nevar konstatēt, jo nav saglabājušies tās dienas donoru saraksti.
Pastiprinātas gatavības režīmā
Jau pieminētais ķirurgs Aivars Butulis stāstīja, ka gan ātrā palīdzība, gan slimnīcas visas nodaļas strādājušas pastiprinātas gatavības režīmā. Bauska no Rīgas nav tālu, un bija jārēķinās ar iespēju, ka nelaimes gadījumā būtu nepieciešamas vietas arī mazpilsētas hospitālī. Katru dienu viena ātrās medicīniskās palīdzības brigāde kopā ar ārstiem, kuri strādāja augu diennakti maiņās, no Bauskas brauca dežurēt pie barikāžu dalībniekiem Zaķusalā.
Savas atmiņas par barikāžu laiku ir arī ārstam neiropatologam Jurim Landorfam. 1991. gadā viņš bijis interns, P. Stradiņa slimnīcā vadot obligāto pēcdiploma praktiskās un teorētiskās apmācības laiku. Slimnieki izrakstīti, lai atbrīvotu gultas, ja nu piepeši būtu daudz cietušo vai saslimušo. Naktīs daudzi Rīgas mediķi bijuši Vecrīgā kopā ar cilvēkiem pie ugunskuriem. Vērtējot pirmās palīdzības punktu, kas bija iekārtots Doma baznīcā, Juris Landorfs bija kritisks: nopietnus reanimācijas pasākumus sekmīgi veikt tur nebūtu iespējams. Viņš neslēpa, ka ielās un laukumos redzējis daudz iereibušu cilvēku, nudien laime, pret barikāžu sargātājiem netika vērsta Krievijas armijas tehnika. Sekas varētu būt ārkārtīgi smagas un zaudējumi lieli.
