Pirmsreferenduma in formatīvā kampaņa kļūst aizvien vērienīgāka. Aicinot iedzīvotājus piedalīties balsošanā, kārtējo reizi neviens nedomā par mūsu valstī pilnīgi neatrisinātu problēmu – kā cilvēki invalīdu ratiņos nokļūs vēlēšanu iecirkņos?
Pirmsreferenduma in formatīvā kampaņa kļūst aizvien vērienīgāka. Aicinot iedzīvotājus piedalīties balsošanā, kārtējo reizi neviens nedomā par mūsu valstī pilnīgi neatrisinātu problēmu – kā cilvēki invalīdu ratiņos nokļūs vēlēšanu iecirkņos?
Īsi pirms Saeimas vēlēšanām šī gada martā invalīdu nevalstiska organizācija «Apeirons» izplatīja paziņojumu, kurā pauda sašutumu par sabiedrības konkrētas grupas – cilvēku ar kustību traucējumiem – interešu ignorēšanu. Organizācijas aktīvisti daudzviet Latvijā apmeklēja vēlēšanu iecirkņus un pārliecinājās, ka 12 neatkarības gados nekas nav mainījies. Acīmredzot arī 20. septembrī eiropatrioti būs spiesti palikt mājās, jo invalīdu ratiņu piebrauktuves un lifti ārpus Rīgas tikpat kā nav atrodami.
Oponenti droši vien iebildīs, ka slimiem cilvēkiem iespēja balsot nav liegta, jo pilsētu un pagastu vēlēšanu komisiju locekļi dodas pie viņiem uz mājām. Bet kustību invalīdus taču nevar pielīdzināt akūtiem sirdzējiem! Diemžēl ierobežotās iespējas liedz viņiem justies pilnvērtīgiem.
«Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) piebrauktuves un liftus nebūvēs. Ēku pieejamība ir jānodrošina pašvaldībām,» sarunā ar žurnālistiem paziņoja CVK priekšsēdētājs Arnis Cimdars. Šim nolūkam esot paredzēta nauda. Par ēku pieejamību pašvaldībām jādomājot laikus un jāsagatavojot visa nepieciešamā dokumentācija. Interesanti, vai pagastu padomes par to ir informētas?
Vēlēšanu iecirkņi pa rasti atrodas sabiedrisko ēku pirmajos stāvos, taču kustību invalīdu problēmas tas neatrisina. Saeimas vēlēšanu dienā apmeklējot iecirkni Bauskas 1. vidusskolā, bija vērojams, ka desmit pakāpieni līdz skolas durvīm dažiem sirmgalvjiem kļuva par nepārvaramu šķērsli. Kur nu vēl invalīdiem!
Pagājušajā nedēļā Rīgas iedzīvotāji ar kustību traucējumiem piketēja pie Saeimas un valdības nama, vēršot sabiedrības uzmanību uz diskriminējošo sociālo situāciju. Mani visvairāk pārsteidza kādā radioreportāžā dzirdētais teksts: «Premjers Einars Repše bija ļoti izbrīnīts par invalīdu mazajām pensijām, kuru apjoms svārstās no Ls 30 līdz Ls 60.»
Ja par šo faktu brīnītos Vācijas kanclers vai Lielbritānijas premjers, tas būtu loģiski un saprotami. Kādā izolētā pasaulē mūsu ministru prezidents līdz šim ir dzīvojis? Invalīdi nav vienīgā sociālā grupa, kuras intereses mūsu valstī tiek visai ciniski ignorētas. Runas par integrēšanos sabiedrībā un sociālām garantijām pagaidām ir tikai teorija, kuras saskarsme ar brutālo realitāti šķiet gluži simboliska.
