«Tu esi vēl jauns, tev viss vēl priekšā,» apgalvo dzejniece Māra Zālīte.
“Tu esi vēl jauns, tev viss vēl priekšā,” apgalvo dzejniece Māra Zālīte.
Mūsdienu straujais laika ritējums neļauj vieglprātīgi padoties “viss vēl priekšā” plūsmai. Pavisam nemanot, aizskrien dienas, un pēkšņi attopies, ka neesi vairs jauns un ka nevari sasniegt tik daudz ko no iecerētā.
“Bauskas Dzīves” jaunajā rubrikā “Jauns un…” stāstīsim par cilvēkiem, kuri pārkāpuši divdesmit gadu slieksni un jau ir kaut ko interesantu piedzīvojuši, sasnieguši, redzējuši un ieguvuši.
Mūsu pirmais stāsts par kādu teju 24 gadus vecu, nē, tomēr jaunu puisi, kurš jau strādā atbildīgā amatā bankā. Oskars Visockis ir baušķenieks, vēl nav apritējuši pieci gadi, kopš viņš beidzis Bauskas 1. vidusskolu. Taču šajā laikā iegūta augstākā ekonomiskā izglītība, sekmīgi rit studijas maģistrantūrā, kuras Oskars apvieno ar darbu “Unibankas” Bauskas filiālē. Te viņa pienākumu un atbildības nasta, strādājot par klientu apkalpošanas speciālistu, nav maza.
Varēja būt basketbolists
Pamatskolnieka gados Oskars bija kluss, nepamanāms puika, kuram ļoti patika spēlēt basketbolu. Vidusskolā viņš sāka iesaistīties sabiedriskās aktivitātēs, kļuva par jauniešu kluba “Māja” Bauskas nodaļas vadītāju. Lai arī ļoti patika basketbols, bija panākumi, taču tieši vidusskolas laikā viņš nošķīra savas prioritātes – izglītošanās, nevis lielais sports. “Kad man jautā, vai kaut ko nožēloju, parasti atbildu noliedzoši, pirms tam gan pārdomājot atteikšanos no iespējamās sportista karjeras,” atzīstas Oskars. Taču pavisam dusmīgs viņš ir uz sevi par to, ka pamatskolas gados nav daudz uzcītīgāk apmeklējis moderno deju nodarbības pie skolotāja Jura Arāja. Šo prasmi viņš labprāt būtu apguvis pilnībā, tomēr trūka neatlaidības, uzņēmības.
Oskars sevi uzskata par karjeristu, nesaskatot neko sliktu šajā tieksmē. Skaidrs tikai, ka mazpilsētā izaugsmes iespējas viņam ir niecīgas. “Ja būs piemērots piedāvājums, pieļauju iespēju, ka došos strādāt uz Rīgu. Kaut gan Bauskā man patīk. Te ir lētāka izdzīvošana, esmu dzimis, uzaudzis, skolojies šeit, tādēļ nespēju pilnībā šo pilsētu sevī noliegt.”
Apstākļu sakritība
Studējot Latvijas Lauksaimniecības universitātes 4. kursā, Oskars bijis praksē Bauskā un jau pēc diviem mēnešiem saņēmis uzaicinājumu sākt strādāt. Pirms tam gan vajadzējis izturēt konkursu un pierādīt, ka ar uzticētajiem pienākumiem spēj tikt galā. Šis darbs puisim patīk, tas ir radošs, pietiekami atbildīgs, saistīts ar cilvēkiem. Protams, jāievēro arī daži ierobežojumi, kas vienam otram viņa līdzaudzim varētu šķist pat neciešami. Katru dienu jābūt uzvalkā, svētdiena jāaizvada tā, lai pirmdien jau agri no rīta spētu strādāt ar pilnu atdevi.
Ekstrēmismu neatbalsta
Oskars labprāt stāsta par savu darbu, pienākumiem, taču, kad pajautāju, vai būtu ar mieru iesaistīties kādās ekstrēmās izklaidēs, atbildēja noliedzoši. Divdesmit gadu vecumā šķiet īstais laiks mesties kādā piedzīvojumā, pieteikties neprātīgā realitātes šovā vai doties, piemēram, pusgadu ilgā pārgājienā uz zemes viņu malu. Oskars nenoliedz pasaules izzināšanas iespējas, taču tam atvēlot brīvlaiku vai atvaļinājumu. Viņš teic: “Trakās, bezbēdīgās afērās es neiesaistītos vien tādēļ, ka man būtu žēl izniekotā laika.”
Šķiet, Oskars daudz ko dara, izvērtējot, cik šī lieta vai nodarbe viņam būs noderīga, cik daudz tā traucēs un kaitēs. Puisis pilnībā noliedz smēķēšanu. Nevis tādēļ, ka tas varbūt pašlaik ir moderni, bet gan tāpēc, ka ir pamēģinājis un nav atklājis nekādu cigaretes dūma radītu burvību. Oskars ir pret obligāto militāro dienestu, arī tikai tāpēc, ka, viņaprāt, 12 mēneši tiktu nevajadzīgi un nelietderīgi iztērēti.
