Patlaban, kad mūsu novadu upes pārplūdušas un vietām pa straumi dreifē lieli ledus gabali, kaislīgākie makšķernieki dodas copēt ne tikai uz citiem Latvijas reģioniem, bet arī uz Igauniju – Peipusa ezeru.
Saulainietis Jānis Sirmbārdis uz milzīgo Igaunijas ūdenskrātuvi makšķerēt dodas kopš 1972. gada. Tolaik nācās urbties cauri metru biezam ledum. Mūsdienās makšķerēšanas process ir krietni vieglāks un dāvā daudz prieka.
Urbj pusstundu
Makšķernieks Jānis dzīvo Rundāles novada Saulainē. Kā kaislīgu copmani viņš sevi atceras kopš bērnības. Izbradātas teju visas mūsu novadu mazās un lielās upes. Laikā, kad pavasaris straujiem soļiem ziemu dzen aiz kalniem, makšķernieku copes vietas ir pārplūdušas. Tas nozīmē tikai vienu – laiks somās krāmēt makšķerēšanas piederumus un doties piecu stundu braucienā, lai ķertu kaifu uz milzīgā Peipusa ezera Igaunijā.
Saulainietis pirmo reizi uz ezera biezā ledus kāpa 1972. gadā, kad parādījās «žiguļi». Toreiz Jānis dzīvoja Gulbenes apriņķī un līdz Peipusam varēja aizbraukt ātrāk. Pirms tam bez auto uz Igauniju nokļūt bija problemātiski.
«Pirmo dienu uz ezera ledus atceros līdz šim brīdim. Noķēru trīs kilogramus zivju. Makšķerēju divas dienas. Todien ledus bija metru biezs. Āliņģi urbu pusstundu un ierasti vietās, kur kāds jau nesen kā urbis, vai plaisās, lai vieglāk,» stāsta makšķernieks.
Jau tolaik uz ledus notikuši «cirki». «Vienreiz uz Igauniju aizbraucām ar RAF ražotajiem auto «Latvija», ar kuru stūrējām arī pa ledu. Dzelzs rumaks ieslīdēja vienā no plaisām. Mēs ātri lecām laukā un izcēlām auto no plaisas. Tas tik bija piedzīvojums!» atceras Jānis.
Sākumā zivju maz
Saulainietis uz Peipusa ezeru brauc, jo tikai tur var sajust neaptveramo plašumu un ūdenstilpes varenību. «Es nebraucu pēc zivīm. Dodos baudīt procesu, ķert kaifu no vietas un vēja, ledus un ainavas. Peipuss vilina atgriezties, un to atzīst daudzi makšķernieki – ja reizi kāja sperta uz šī ezera ledus, būs vēlme vēlreiz tur atbraukt,» tā Jānis.
Makšķernieks pēdējo reizi uz Igauniju devās 1. martā kopā ar draugiem – baušķeniekiem Jāzepu un Olgu Lapinskiem un mežotnieku Antonu Maskaļūnu. Draugu kompānija ceļā pavadīja piecas stundas, pārvarot 355 kilometru attālumu vienā virzienā.
Pirmajā marta dienā Igaunijā bija bezvējš, debesis daļēji apmākušās. Tikai reizēm saulīte izspraucās cauri mākoņiem. Jāzeps ar Olgu devās tālāk ezerā, bet Jānis nolēma pirmo dienu izstaigāties. Vienā vietā ilgi neuzturējās, bet gan vairākkārt urba āliņģus citu pēc cita. «Man patīk aktīva makšķerēšana. Neesmu kā citi, kuri uzslien telti un vienā vietā nosēž visu dienu,» stāsta Jānis. Pirmās dienas lomi bija pieticīgi – 300 gramu asarītis un sešas raudas. Saulainietis ķēra uz «marmuškas» un baltā tārpiņa.
Ar divām dienām pietiek
Copes otrajā dienā Jānis devās nepilnus trīs kilometrus tālu no krasta. Tur zivis ķērās labāk. Jānis iepazinies ar igauņiem, saticis pāris krievu makšķernieku. Uz Peipusu dodas ļoti daudz makšķernieku no tuvākām un tālākām kaimiņu zemēm. Daļa ezera atrodas Krievijā, daļa – Igaunijā. «Robežu šķērsot nevar, arestēs,» brīdina Jānis.
Vairākums ezera viesu vietējie ļaudis ieved tālu aizsalušā ezera plašumos un izved laukā par atbilstīgu maksu. Citi iet kājām, bet vietējie pārvietojas ar tādām kā slēpju ragavām – ar vienu kāju atsperas, un aiziet!
«Divas dienas Peipusā ir pilnīgi pietiekami. Labāk ķeras rīta un vakara copē. Kad otrajā dienā laiks pēcpusdienā mainījās, zivis copēja mazāk. Es ierasti makšķerēju septiņu metru dziļumā,» stāsta saulainietis.
«Pārlido» plaisu
Dodoties uz copi dziļāk ezerā, Jānis šķērsoja aptuveni 40 centimetrus platu plaisu. Šāda aina ezerā nav jaunums, un, atgriežoties krastā, reizumis plaisas ir kļuvušas lielākas.
«Nācu atpakaļ uz krastu un konstatēju, ka plaisa palielinājusies līdz metram. Parasti plaisās ir sasprausti koka sprunguļi, kas kalpo par brīdinājumu,» stāsta Jānis. Pārlēkt metru platu aizu būtu nieks, bet jāņem vērā, ka ledus ir slidens. Turklāt nevar zināt, vai atspēriena laikā un piezemējoties otrā pusē aizas malas ir pietiekami stingras un nenodrups. «Pastaigāju puskilometru uz vienu pusi, bet plaisa mazāka nekļuva. Nogāju aptuveni piecus kilometrus, līdz beidzot izdevās atrast vietu, kur šķērsot aizu, taču ar to viss vēl nebeidzās,» stāsta saulainietis, «pa ledu citi pārvietojas ar braucamajiem, kuriem piemontēti lieli riteņi. Novēroju, ka viens no šiem pārvietošanās līdzekļiem apstājas 50 metrus pirms plaisas. Domāju – ko nu darīs? Pēkšņi spēkrats sāka uzņemt ātrumu un lielajai plaisai vienkārši pārlēca pāri! Skats bija vairāk nekā iespaidīgs, gluži kā asa sižeta filmā.»
Tīko pēc izjūtām
Peipusa ezerā sastopami dažādi makšķernieki. Daudzi izmanto eholotes, lai noteiktu dziļumu un konstatētu, kur ir zivis. Citi paļaujas uz intuīciju. Jānis atklāj: «Es GPS atzīmēju, kur esmu bijis, lai neapmaldītos un otrreiz neurbtu caurumu tajā pašā vietā. Parasti izurbju piecus caurumus, tajos piebaroju un makšķerēju.»
Makšķernieki teic – tukšā no Peipusa ezera atgriezties nav iespējams. «Citi kolēģi mājās pārved 30 kilogramus zivju. Esmu dzirdējis pat par 50 kilogramiem kā rekordu. Zivju ezerā pārpārēm. Tiesa, es vairāk baudu procesu. Jaunībā ar slapju muguru no ūdens izcēlu 32 kilogramus zivju, bet tad saķēru galvu, jo nezināju, ko ar tādu daudzumu iesākt. Kopš tās dienas netīkoju pēc kilogramiem, bet gan izjūtām,» atzīst saulainietis.
Peipusa ezerā zivis ir kaprīzas. Vairumā tur dzīvo asari, raudas, vēdzeles, zandarti, līdakas un brekši. Reiz Jānis izvilcis lielu retumu – sīgu.
Gaida vimbas un samus
Jānis ar nepacietību gaida samu sezonu. Viņa iecienītākā makšķerēšanas vieta ir plašā Daugava, lielākais gandarījums – par noķertu samu. Tos varēs sākt izvilināt maija beigās, kad ūdens temperatūra būs tuvu 15 grādiem. «Sams ir viena spēcīga un liela zivs. Lielākā, kāda Latvijā ir. Lai to noķertu, nākas krietni piepūlēties ar brašā peldoņa nogādāšanu krastā vai laivā. Ar šādu zivi ir kaifs cīnīties,» copes smeķi atklāj Jānis.
Saulainietis krustu šķērsu izstaigājis Daugavas krastus: «Copēju no Salaspils peldētavas līdz pat Ķegumam. Esmu izpētījis Daugavas krastus pie Jaunjelgavas un Pļaviņām.»
Aiz kalniem nav arī vimbu laiks. Šo zivi saulainietis ķer mūsu pašu upēs – Mēmelē, Mūsā un Lielupē. «Arī mūsu upēs zivis noķert var, bet, ja jūsos dzīslo īsta makšķernieka asinis, noteikti kaut reizi mūžā jāaizbrauc uz Peipusa ezeru. Tā ir bauda acīm, dvēselei un… vēderam,» ar smaidu sejā nosaka makšķernieks.
UZZIŅAI
Peipusa ezers
Garums – 96 km,
platums – 50 km,
platība – 2613 kv. m,
vislielākais dziļums – 12,9 m,
vidējais dziļums – 7,5 m,
ietek 30 upes un strauti,
vairumā dzīvo asari, raudas, vēdzeles, zandarti, līdakas un brekši.
Vairāk informācijas, atļaujas makšķerēšanai Igaunijā, tajā skaitā Peipusa ezerā, pieejamas vietnē www.pilet.ee.
Avots: wikipedia.lv.
