Februāra pirmā puse maz atšķiras no janvāra. Ziema vēl negrib atdot savas pozīcijas, bet saule sāk sildīt, parādās lāstekas.
Februāra pirmā puse maz atšķiras no janvāra. Ziema vēl negrib atdot savas pozīcijas, bet saule sāk sildīt, parādās lāstekas.
Arī zemledus makšķerēšanā nekas īpaši nav mainījies. Saules stari ielaužas ūdens virsējos slāņos zem ledus. Kaut gan zivis vēl nav atbrīvojušās no ziemas sastinguma, tās dodas uz strautiņu un upju ietekām, vietām, kur ledū ir plaisas, jo ūdenī ir ļoti maz skābekļa. Tur, kur ir daudz ūdensaugu un nav zemūdens strautiņu, zivis slāpst. Zvīņainēm var palīdzēt, urbjot āliņģus, kurus piesedz ar salmiem vai niedrēm, lai tie neaizsaltu.
Februārī pie cienīga loma ezeros un upēs tiek vienīgi bļitkošanas meistari. Taču ne katrā izbraukumā. Ziemā vairāk nekā citos gadalaikos zivju uzvedību ietekmē laikapstākļi, to maiņa, arī skābekļa daudzuma samazināšanās ezeros, kuros nav caurteces. Tāpēc makšķerēšanai izvēlieties upju atvarus, dzelmes, ezerus un ūdenskrātuves, kurās ietek un no kurām iztek upītes.
Mēneša beigās, pēc nārsta, aktīvas kļūst vēdzeles. To copes izcilas ir tieši naktī. Ūdenskrātuvēs ar zemāku līmeni uz žibuļiem piesakās zandarti. Šīs asaru kārtas zivis labāk ķeras dienās, kad ir sals. Arī līdakas interesējas par žibuļiem, un tos pārsvarā ņem atkušņos un dziļās vietās.
Asari patlaban ir ļoti kaprīzi. Nav skaidrs: meklēt tos vai gaidīt. Tie turpina medības vietās, kur ir daudz mazuļu. Ja izdodas noteikt asaru baru virzīšanos un izurbt āliņģus bara ceļā, tad loms ir nodrošināts. Lieli asari ķer mazus žibuļus, savukārt vidēji un mazi – mormišku, uz kuras uzsprausti sarkanie ķikuri.
Februārī, pēc ziemas miega, sākas brekšu cope. Tos ķer ar pludiņa makšķerēm vai mormiškām, uz āķa uzspraužot odu kāpuru pušķīti. Parastā trofeja mēdz būt 400 – 600 gramu smagi jaunie breksēni.
