Viņiem esot tikai 19 gadu, apgalvoja Iecavas pagasta Dimzukalnā dzīvojošie Sarmīte un Uldis Grīnbaumi, strādīgi un dzīvespriecīgi divu meitu un dēla vecāki.
Viņiem esot tikai 19 gadu, apgalvoja Iecavas pagasta Dimzukalnā dzīvojošie Sarmīte un Uldis Grīnbaumi, strādīgi un dzīvespriecīgi divu meitu un dēla vecāki.
Cipars 19 attiecināms uz viņu ģimenes vecumu, un šajā laikā uzcelta māja, iekopts dārzs. Ziema Sarmītei ir garais atvaļinājums, vaļošanās laiks, kas tieši šajās dienās beidzas. Siltumnīcā pie mājas zeme jau sagatavota un gaida, kad tiks sēti kāposti dēstiem, tomāti, gurķi, salāti. Sarmīte ne tikai sirdī ir dārzniece, tā ir arī profesija, ko viņa savulaik apguvusi tehnikumā Bulduros. Dārzā un siltumnīcā no pavasara līdz rudenim visa ģimene strādā centīgi. Bērni šādi nopelna kabatas naudu un redz, ka tā no gaisa nekrīt un viegli nenāk. Šoziem gan ir mazliet vieglāk, jo Uldis ir atradis algotu darbu.
Apciemot šo ģimeni mudināja Dzimtmisas pamatskolā, uzteicot Sarmīti un Uldi, – viņi ir vecāki, kuri ļoti gādā par bērniem un visādi atbalsta viņu izglītošanu. Izdzirdot šādu uzslavu, Sarmīte iebilda, ka viņa savējos esot izlutinājusi. «Mūsu bērni laikam pat nevar iedomāties, kā tas ir, ja mammas nav mājās, ja mēs ar tēvu pārrastos tikai vēlu vakarā, pārguruši un pikti.» Tas šīm mājām devis mieru un stabilitāti, kā tik daudzās aizņemtu cilvēku ģimenēs pietrūkst. Iespējams, tieši šī siltuma, mājīguma dēļ vecākā meita Baiba, tagad jau koledžas audzēkne, nemeklē vietu kopmītnē, bet katru vakaru no Rīgas brauc uz mājām.
Dzīvojot Dimzukalnā, pie durvīm vai otrpus ielas nav ne skolas, ne veikala. Laiks arvien jāplāno tā, lai Liena pēc stundām pamatskolā pagūtu atbraukt mājās paēst un nenokavētu nodarbības Iecavas mūzikas skolā. Baibas izlaidums, stāšanās koledžā, pēc tam koncertbrauciens uz Somiju kopā ar pūtēju orķestra «Rīga» jauniešu grupu prasīja no ģimenes budžeta līdzekļus. Un tā bija pirmā vasara, kad mājinieki atteicās no tradicionālās vasaras ekskursijas pa Latviju.
Baibai tika iegādāta arī jauna flauta, lai bez instrumenta nepaliktu jaunākā meita, otrklasniece Liena. «Citi varbūt par to naudu nopirktu automašīnu, bet mums aug divas flautistes,» ar lepnumu sacīja mamma. Viņa pati šoziem iestājusies uzņēmējdarbības kursos, kas organizēti Iecavā. Tas, ka mamma mācās, esot labs piemērs arī Pēterim un Lienai.
Izlaidumam Grīnbaumu ģimenei jāgatavojas arī šogad, jo pamatskolu beigs dēls Pēteris. Tēta šofera profesija viņu nopietni ieinteresējusi «par dzelžiem», un Pēterim ir konkrēts nodoms – mācīties par automehāniķi. Dzinējus un motorus Pēteris pazīst ne sliktāk kā abas māsas nošu rakstus. Pirms dēla drēbju kārtu likt veļas mašīnā, tā ne pa jokam jāizpurina, stāstīja mamma, – skrūves birstot no kabatām. Šī interese izaugusi reizē ar Pēteri, kurš mazotnē ārkārtīgi akurāti krājis un taupījis rotaļu mašīnītes, līdz kādā brīdī tās izjaucis līdz sīkākajām detaļām.
Grīnbaumu ģimenes rūpes ir pamanītas un novērtētas ne tikai Dzimtmisas pamatskolā. Viņu māja Iecavas pagastā ir tikusi atzīta par vienu no sakoptākajām. Pavasarīgajā februāra dienā, kad «Bauskas Dzīve» viesojās, piesaulītē no zemes jau bija izspraukušies pirmie sniegpulksteņi, asnoja krokusi un narcises. Kad Baiba, Pēteris un Liena bijuši mazi, pie mājas atrasta vieta gan smilšu kastei, gan šūpolēm, jo viņiem tas bija vajadzīgs, tāpat kā katram savs mīļais kaķis un suns. Sarmīte un Uldis bērniem ir daudz vairāk nekā tikai vecāki – viņi ir draugi, kas kopā jūtas labi. Ja vien būtu stabilāka dzīve, gribētos vēl kādu mazuli, atzina Sarmīte.
