Edvīna Hegenbarta pirmais režijas darbs, Jura Zvirgzdiņa un Gata Gudeta luga «Jubilejas gads», skatītāju vērtējumam Bauskas tautas namā tiks nodots rīt, 27. martā.
Edvīna Hegenbarta pirmais režijas darbs, Jura Zvirgzdiņa un Gata Gudeta luga “Jubilejas gads”, skatītāju vērtējumam Bauskas tautas namā tiks nodots rīt, 27. martā.
Divu cēlienu iestudējums, kuram autori devuši apakšvirsrakstu – Latvijas traģihronika, ir stāsts par to, kā dažādas ideoloģijas var ietekmēt un salauzt cilvēku dzīves. Kas paliek aiz viņiem? Nepiepildīti sapņi un mērķi, vairāk nekā.
Izrāde top sešus mēnešus
Pagājušā gadsimta Latvijas valsts un tās iedzīvotāju sarežģīto likteni uz skatuves izdzīvo Bauskas Tautas teātra aktieri Sandija Ārenta-Zaharčenoka (strādā muitā), Ainis Dūna (sagādnieks) un Raitis Pavinkšnis (ražošanas vadītājs). Aktieru pamatnodarbošanos minu apzināti, tādējādi uzsverot amatiermākslas sarežģīto specifiku – iedziļināties un veidot skatuviskos tēlus pēc tam, kad garas stundas pavadītas saspringtā darbā. Vienīgi teātra mākslas mīlestība, jauni sevis izpausmes veidi liek cilvēkiem vakarus, pat naktis un brīvdienas veltīt nebūt ne vieglajam mākslas darba dzimšanas procesam. Tādēļ tik garš ir izrādes tapšanas laiks – apmēram seši mēneši. Režisors uzsver palīgpersonāla – gaismotāja Gata Spaļa, skaņu meistara Elmāra Jirgensona, suflieres Inetas Dūnas un izrādes vadītājas Līgas Uzulnieces – līdzdarbību.
Trīs draugi gaida Jāni
Izrādes darbība rit 49 gadu garumā. To laikā noveco visi trīs galvenie lugas varoņi. Viņu likteni nesaudzīgajās dzirnās maļ laiks, likdams pārdzīvot neskaitāmu vadoņu pausto “vienīgo un pareizo” ideoloģiju. Izrādē uzsvērta tās dokumentalitāte – gan ar speciāli piemeklētu muzikālo fonu, dokumentāliem balss ierakstiem, sešu vadoņu fotogrāfijām, kas gaismēnu brīžos uz skatuves tiek nomainītas.
Visam pa vidu trīs draugi: poliete Anna, vācietis Otto un krievs Aleksandrs.
Viņi tiekas, atceras draugu Jāni, kurš 1939. gada 23. augustā, Latvijas liktenim tik nozīmīgā dienā, brīvprātīgi devies prom no dzimtenes. Par Jāni tiek domāts, runāts, viņš tiek gaidīts, līdz izrādes finālā arī teju būs klāt – vecs vīrs invalīda ratiņos, dzīvē ticis pie mantības, bet ar vientuļnieka laikmeta kolīziju salauztu likteni.
Svarīgi izjust laikmeta nianses
Režisors cer, ka publika būs gatava pieņemt iestudējuma psiholoģiski smago zīmējumu. Pirmizrāde pieskaņota marta sāpīgo atmiņu datumam. “Cilvēki, kas gājuši visiem šiem laikmeta pārbaudījumiem cauri, izrādi noteikti izpratīs vieglāk nekā jaunieši. Taču tāda ir bijusi mūsu tautas vēsture, to no atmiņas neizsvītrot,” skaidro E. Hegenbarts.
Sandijai Ārentai-Zaharčenokai šī ir pirmā tik nozīmīga loma. Viņai jāiejūtas laikmetā, kas tikai nedaudz pazīstams. “Lugas gatavošanas periodā sāku lasīt Melānijas Vanagas grāmatu “Veļupes krastā” un pavisam citādāk izpratu pagājušo. Iedzīvoties varones tēlā palīdzēja režisors. Mēs daudz runājām par tiem gadiem, par cilvēku izpostītajiem mūžiem. Esmu apjautusi un gribu, lai arī skatītāji to saprot, ka sievietei vairāk laika jāveltī sev, nevis jāziedojas citiem, kā to darīja manis tēlotā Anna,” skaidro Sandija.
Raitis Pavinkšnis negribētu piedzīvot sava varoņa Aleksandra likteni, kad cilvēks vecumdienās jūtas sociāli nederīgs sabiedrībai. “Šī izrāde ir arī patriotiska, kas aicina cilvēkiem nepazaudēt sevi, nenodot dzimteni. Turklāt tautībai te nav nekādas nozīmes,” secina Raitis. Ainis Dūna atzīst, ka nav bijis viegli iedzīvoties sava varoņa Otto raksturā. Daudz palīdzējuši režisora stāstījumi, izrādei ļoti trāpīgi piemeklēti rekvizīti, kas ļauj aktieriem izjust laikmeta nianses. “Izrādes sākumā esmu jauns puisis, beigās man jau 70 gadu. To nav viegli parādīt, nemitīgi jādomā par kustībām, runas veidu,” tēlu raksturo Ainis.
