Jau sešus gadus Ingrīdas un Gunāra Meierovicu ģimene dzīvo Latvijā un piedalās mūsu valsts veidošanā.
Jau sešus gadus Ingrīdas un Gunāra Meierovicu ģimene dzīvo Latvijā un piedalās mūsu valsts veidošanā. Patiesībā to viņi ir darījuši visu laiku, būdami tālu no dzimtenes.
Vēl nav gadījies sastapt tautieti, kuram «latviešu lietas» būtu vienaldzīgas, taču Meierovicu pāris šķiet īpašs. Ne jau tāpēc, ka dzimtas uzvārds ierakstīts visās Latvijas vēstures grāmatās.
Ingrīdas un Gunāra dzīves dominante allaž bijusi Latvija. Viņi tiekušies pēc tās katrs savā veidā, līdz 1977. gadā nejauši satikušies uz Vašingtonas latviešu baznīcas kāpnēm. «Es dzirdēju, ka jūs esat dedzīga latviete,» Gunārs pirmoreiz uzrunājis Ingrīdu. Tad visas pamatvērtības sakārtojušās stingrā secībā, kur abiem noteicošā bijusi apņemšanās palīdzēt Latvijai atbrīvoties no velnišķīgās iekārtas sloga.
Nereti Latvijas iedzīvotāji trimdas tautiešu devumu neatkarības atjaunošanā vērtē visai skeptiski. Viņiem šķiet, ka sakārtotajā Rietumu pasaulē latvieši nav pārdzīvojuši tādas grūtības kā dzimtenē palikusī tautas daļa. Tad kādā grūtību kategorijā būtu iekļaujama izpostītā bērnība un jaunība, bezgalīgā ilgošanās pēc īstajām mājām un nomācošais svešzemnieka «spiedogs»?
Dārgas ir fotogrāfijas un tautastērps
Meieroviciem tagad bieži nākas satikties ar ārvalstu diplomātiem. Ingrīda ir nedaudz satraukta, jo nesen atgriezusies no sarunām ar Rietumu dāmām. «Kur palika jūsu ģimenes sudrablietas, paklāji, gleznas un porcelāns, kad braucāt projām no Latvijas?» ziņkāri vaicājusi kāda ārzemniece.
Ingrīdai Meierovicai grūti aptvert jautājuma absurdumu: «Kādi paklāji un gleznas? Bēgļi ņēma līdzi pašu dārgāko – dzimtas fotogrāfijas, tautastērpu. Lietas, kas tā laika cilvēkiem bija vissvarīgākās. Rietumnieki tā arī nav sapratuši, ko latviešiem nozīmēja piespiedu došanās bēgļu gaitās. Šķiet, viņi procesu uztver kā ceļojumu uz citu valsti.»
Atmiņu drumslas sūrst joprojām
Latvijas Universitātes pasniedzēja Eduarda Tuktēna meitai Ingrīdai bija desmit gadu, kad bēgļu vilciens atstāja Rīgas staciju. Atmiņa šo mirkli fiksējusi kā fotogrāfijā: «Rīgas panorāma bija tik skaista – saules apmirdzēta. Bet varbūt man tā šķita…»
Dienā, kad Gunārs Meierovics absolvēja Franču liceju, Latvijā ienāca okupantu armija. Līdz iesaukšanai leģionā Gunārs studēja Latvijas Universitātē. Pēc tam viņš dienēja ģenerāļa Bangerska štābā. Pēc štāba evakuācijas uz Liepāju tika paziņots, ka visiem jādodas uz Vāciju. Gunārs ieradās Rīgā, lai pierunātu māti braukt līdzi: «Viņa ļoti negribēja pamest Latviju. Kamēr centos pierunāt, sākās bombardēšana. Mūsu mājas logiem izbira stikli. Sapratu, ka ir pēdējais brīdis doties projām. Māte piekrita, taču vispirms viņa rūpīgi sakārtoja dzīvokli, lai manam brālim un māsai būtu patīkami ierasties. Māsa jau 1941. gadā bija izsūtīta.» Annai Meierovicai tā arī nebija lemts atgriezties Latvijā, satikt dēlu un meitu.
Ozols – talismans un simbols
Viss, kas gadu gaitā mainījies, nav spējis sagraut Ingrīdas Meierovicas bērnības pasauli. Tā līdzsvaroti sadalīta divos atšķirīgos un vienlīdz spilgtos posmos. Viens no tiem ritēja Rīgā, bet otrs – Valles pagasta «Tuktēnos», vecātēva mājās. Ingrīda apzinās sevi kā īstu zemgalieti: «Ļoti patīk braukt no Rīgas uz Bausku, vērojot plašo līdzenumu un slīdošos mākoņus. Zemgalē mani pārņem māju izjūta. Manas mātes dzimta nākusi no Stelpes pagasta Nīzeres, bet tēvs skolas gaitas sācis Kļaviņas ģimnāzijā Bauskā.»
Pirms 56 gadiem noplūktu «Tuktēnu» ozola zariņu Ingrīda gribējusi saglabāt visu mūžu. Kāds neapzināts impulss to licis darīt 1944. gada vasarā. Jūlijā padomju armijas tanki jau bija izlauzušies līdz Dobelei, un Valles apkaime kļuvusi par «kabatu», kas aplenkta no visām pusēm. Valles saimnieki nolēmuši, ka jābēg uz Vidzemi. Ņēmuši līdzi iedzīvi un lopus, ar plostu pie Lielvārdes cēlušies pāri Daugavai. Ingrīda stāsta: «Redzēju, kā promejot krusttēvs iemeta akā mājas atslēgas. Pēc tam viņš no kūtīm izlaida visus lopus, ko nevarēja paņemt līdzi. Man bija trusīši. Attaisīju būrīti un palaidu viņus brīvībā. Kā jau bērns – palecos, nolauzu ozola zariņu un sažņaudzu to saujā. Nezinu, kāds spēks man lika to glabāt. Bēgļu nometnē Vācijā man uzdāvināja Edvarta Virzas grāmatu «Straumēni». Starp lapām rūpīgi ieliku zariņu. Braucienos no vienas zemes uz citu grāmata pazuda. Pavisam nejauši tā atkal nokļuva ma- nās rokās, taču ozolzara vairs nebija.
Pēc atgriešanās no svešatnes aizbraucu uz «Tuktēniem». Mans ozols stāvēja pusapdedzis kā spoks. Simboliski…»
Muzejā atrod gleznu kolekciju
Atmiņas par Zemgali mirdzošās krāsās Ingrīdai Meierovicai atklājušās Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā. Viņas vecmāmiņas māsa bijusi gleznotāja Leontīne Zēbauere – arī valliete. Rīgā viņa mācījusies glezniecību kopā ar Jāni Jaunsudrabiņu un Ansi Cīruli, vēlāk izglītojusies ārzemēs, dzīvojusi arī Kaukāzā.
Mākslinieces biogrāfijas dati ir visai skopi, taču Ingrīda Meierovica uzzinājusi, ka radinieces gleznas glabājoties Bauskā. Ierašanās muzejā bijusi pilna negaidītu pārsteigumu. Fondā atrasti vairāki darbi, kuros Leontīne Zēbauere portretējusi ģimenes locekļus. To vidū ir Ingrīdas vecvecmāmiņas vairāki portreti, vecmāmiņas brāļasievas portrets un daiļrades noslēguma posmā gleznoti darbi. Vienīgi nav zināms, kur atrodas mākslinieces slavenākā glezna, kurā attēlota Leontīnes māsa vistu kūtiņā. Darbs ticis godalgots, taču bijušas arī kritiskas atsauksmes. Māksliniece ar tām nav varējusi samierināties, pārtraukusi gleznošanu un atgriezusies pie otras māsas Valles lauku mājās. Radinieces apmeklējumus «Kārklos» Ingrīda uzskata par aizraujošiem bērnības piedzīvojumiem, jo viss tur bijis neparasts.
Tēva rakstāmgaldu lieto kultūras ministre
Gunāra Meierovica bērnības mājas ne laiks, ne okupācijas vara nav nopostījusi. Valdemāra ielas staltajā namā pašlaik atrodas Kultūras ministrija. Galds, pie kura savulaik strādājis Latvijas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, novietots kultūras ministres Kārinas Pētersones kabinetā. Gunārs Meierovics atmiņās nemēģina skart sāpīgas stīgas, viņš domā par valsts nākotni.
Būdams Eiropas kustības Latvijā goda prezidents, viņš cenšas iesaistīt jauniešus valsts politiskajos procesos. Gunārs Meierovics sadarbojas ar Eiropas Padomes (EP) komisāru trīs Baltijas valstīs Ginteru Veisu. Katrā EP dalībvalstī paredzēts izveidot Eiropas namu – vietu, kur sabiedriski aktīvi jauni cilvēki pulcētos diskusijās un nopietni spriestu par savas valsts attīstības iespējām. Eiropas nama veidoša- na uzticēta Gunāram Meierovicam. Viņam jau ir padomā vieta, kur varētu namu iekārtot.
Dāvāta iespēja veidot valsti
Pēc atgriešanās Latvijā katru gadu 18. novembrī Gunārs Meierovics apmeklē tēva kapu. Dzīvojot svešatnē, valsts svētki pagājuši steigā, jo vajadzējis uzstāties vairākos latviešu sarīkojumos. Ingrīda atzīst, ka 18. novembris arī Latvijā līdz vēlam vakaram tiekot pavadīts ārpus mājām, iekļaujoties sabiedriskajās aktivitātēs.
Iedzīvotāju attieksmē pret valsti jūtamas labvēlīgas pārmaiņas. Par to varējis pārliecināties valsts svētkos pirms gada. Pirmo reizi Ingrīdai un Gunāram šķitis, ka valdījusi priecīga noskaņa un tautas kopības izjūta: «Mēs vērojām, cik daudz ģimeņu vakarā iziet Rīgas ielās. Cilvēku sejas bija gaišas un saviļņotas. Neatkarīga Latvija ir Dieva brīnums, jo mums dota visdārgākā dāvana – iespēja PAŠIEM veidot savu valsti. Mūsu senči to bija gaidījuši 700 gadu.»
Anketa
Dabas un mākslas iespaidi
1. Skaistākais gadalaiks.
INGRĪDA: «Patīk visi, izņemot gada vistumšāko posmu.»
GUNĀRS: «Noteikti pavasaris.»
2. Latvijas krāšņākā vieta.
INGRĪDA: «Daugavas majestātiskie krasti un līkumi pie Lielvārdes. Tērvete. Mežotne. Bērnības atmiņās ļoti skaisti ir Valles pagasta «Tuktēni».»
GUNĀRS: «Vidzemes augstiene pie Cesvaines.»
3. Iecienītākais mākslas žanrs.
INGRĪDA: «Balets, kurā apvienots viss skaistums.»
GUNĀRS: «Opermūzika. Ārijas nevaru klausīties bez asarām.»
Gunārs Meierovics
Dzimis 1920. gadā Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica un viņa sievas Annas ģimenē.
Gunāra krusttēvs un aizbildnis pēc tēva bojāejas 1925. gadā bija Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.
Okupācijas laikā devies bēgļu gaitās un dzīves lielāko daļu pavadījis ASV.
No 1951. gada līdz 1988. gadam strādājis Pentagonā.
Kopā ar citiem svešatnes latviešiem nodibinājis Amerikas latviešu apvienību un Pasaules Brīvo latviešu apvienību (PBLA).
1992. gadā Gunārs Meierovics PBLA biroju pārcēla uz Rīgu un vadīja to līdz 1993. gadam.
1993. gadā izvirzīts par Valsts prezidenta kandidātu no apvienības «Latvijas ceļš».
Bijis 5. Saeimas deputāts.
Premjera Valda Birkava valdībā strādājis par valsts ministru Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbības jautājumos.
Pašlaik Gunārs Meierovics veic goda prezidenta pienākumus Eiropas kustībā Latvijā.
Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Ingrīda Meierovica
Dzimusi Tuktēna.
Ģimene bēgļu gaitās devusies 1944. gadā.
Austrālijā beigusi universitāti, turpinājusi studijas Itālijā.
Ieguvusi bakalaura grādu valodās un politoloģijā, maģistra grādu bibliotēku zinātnē.
Dzīvojusi ASV, vēlāk strādājusi par žurnālisti radio «Brīvā Eiropa» Minhenē (Vācija).
Latvijā atgriezusies 1994. gadā.
1997. gadā ievēlēta Latvijas SOS bērnu ciematu asociācijas (ietilpst Īslīces SOS bērnu ciemats) valdē.
