Kā jau solījām, divas reizes mēnesī nāks klajā rubrika «Psihologa viedoklis». Psiholoģe Benita Svareniece ne tikai atbildēs uz lasītāju jautājumiem, bet arī analizēs dažādas situācijas.
Kā jau solījām, divas reizes mēnesī nāks klajā rubrika «Psihologa viedoklis». Psiholoģe Benita Svareniece ne tikai atbildēs uz lasītāju jautājumiem, bet arī analizēs dažādas situācijas. Vērojumus un ieteikumus var sūtīt uz redakciju. Tos nodosim psiholoģei.
Šoreiz pēc vairāku lasītāju lūguma Benita Svareniece stāsta par rudens depresijām.
Mēģināsim tikt skaidrībā, ko nozīmē depresija. Tā izpaužas kā nomākts garastāvoklis un vienmuļība, kas ietekmē veselību un cilvēka spēju darboties. Tomēr nevajag aizmirst, ka ir milzīga atšķirība starp noskumušu vai bēdīgu un depresīvu cilvēku. Iztēlosimies, kāda varētu izskatīties depresijas izmocīta persona! Tas ir «sašļucis» cilvēks ar nolaistu galvu, kura acu stiklainais skatiens vērsts tālumā, bet balss skan monotoni. Viņš šķiet tik miegains un neuzmanīgs, ka citiem rodas vēlme tādu sapurināt.
Viens no depresiju nemotivētiem cēloņiem ir bioloģisko ritmu pārmaiņas, ko izraisa gadalaiku mija. Mainoties diennakts apgaismojuma ilgumam, rodas dažādu veidu psihofizioloģiskie efekti. To pamatā ir menatolīna (viela, kas regulē bioloģisko pulksteni) reakcija uz gaismu. Palielinoties menatolīna daudzumam asinīs, tiek veicināta depresijas rašanās. Visspēcīgāk šis process izjūtams rudens un ziemas mēnešos.
Nevajag gaidīt, kamēr pārņem nomāktība. Ja rodas kaut nelielas noguruma pazīmes, jācenšas pēc iespējas vairāk apgaismot telpas.
Varētu runāt par vieglu un smagu depresiju. Vieglas depresijas gadījumā vislabākais līdzeklis ir nedarīt neko. Vajag sevi palutināt un pažēlot, no sirds izraudāties. Tas ļoti palīdz arī tad, ja asarām nav it nekāda iemesla.
Cilvēkus depresijas smagā pakāpē nomāc zaudējuma izjūta. Iepriekš piedzīvoto spilgto emociju vietā iestājies tukšums. Zaudējuma izjūta bieži vien ir nemotivēta, bet reakcija – pārspīlēta. Otra raksturīga pazīme ir nomācoša vainas apziņa. Cilvēka domas sāk virpuļot tikai ap to. Viss pārējais, kas atrodas ārpus šī burvju loka, tiek uztverts negatīvi. To visu pavada arī fiziskie simptomi – miega traucējumi, apetītes zudums, interešu trūkums un nogurums.
Ko darīt šādā situācijā? Nevajag mēģināt meklēt depresijas iemeslus un vainot sevi, jo tad no zemapziņas «iznirst» visi kompleksi. Jāapzinās, ka nepieciešams mainīt izturēšanos. Nepalīdzēs ne ārsti, ne grāmatas, ja cilvēks pats to nevēlēsies. Vajag noteikt konkrētu mērķi un termiņu tā sasniegšanai, vajag ļoti gribēt izkļūt no krīzes. Es iesaku nezaudēt cerību, uzticēties saviem instinktiem un spriedumiem, ieklausīties gudrajā iekšējā balsī un ticēt panākumiem. Varbūt tas izklausās pārāk teorētiski, tāpēc minēšu pavisam vienkāršus praktiskus padomus. Ja nomāc smagums, jācenšas atrast kādu nodarbi, piemēram, vingrošanu, draugu apciemojumu, rokdarbus, grāmatu lasīšanu. Jebkuras rīcības mērķis ir palīdzēt cilvēkam izkļūt no depresīvā cikla.
Labi saprotu, ka lauku ļaudīm ir nesalīdzināmi grūtāk nekā pilsētniekiem, jo apkārtējā vide pauž bezcerīgumu. Valda bezdarbs, naudas trūkums, alkoholisms. Žēl, ka pagastos ļoti reti rīko saviesīgus vakarus, tikšanos ar interesantām personībām. Tas cilvēkiem ir ļoti vajadzīgs, jo palīdz izkļūt no vienmuļās ikdienas, veicina pozitīvo domāšanu. Uz balli neviens taču nedosies sanīcis, tērpies mājas apģērbā. Gatavošanās sarīkojumam ir notikums, kas cilvēkam liek savākties, sakārtot sevi ārēji un iekšēji.
Es negribētu, lai manas domas lasītāji uztvertu kā vienīgo patiesību. Tas ir mans viedoklis, mana pieredze un domāšanas veids pašreizējā situācijā. Vieniem tas varbūt šķitīs pieņemams, bet citiem – kaitinošs. Priecāšos, ja vismaz daļai lasītāju būs radusies interese un vēlēšanās iesaistīties diskusijā. Apzinos risku, konsultējot ar laikraksta starpniecību, jo katrs cilvēks ir individualitāte, bet katra situācija – specifiska. Tomēr ceru, ka mums izveidosies dialogs, kas balstīts uz savstarpēju uzticēšanos.
