…Tumšie, tumšie viduslaiki.
Drūmas velves, važas, vaids…
Sudraba un māla trauki.
Alus, prieks – un grēks, un naids.
Burkards Valdis, kannu lējējs,
Rīgas dzejnieks, ķēdēs brauc
trimdā – brauc ar skumjo seju,
tumšais kambar’s pilī sauc.
«…Mūža gadus pavadīsi
senā pilī, ķeceri.
Ilgi asaras tu līsi
Bauskā šajā kambarī.
Runāsi ar bezdelīgām,
kas aiz loga lidinās.
Varavīksnes, saules stīgas
skanēs sirdī, tikai tās…
Korāļus tu sacerēsi
cellē savā valodā.
Arī citas dzejas spēsi
rakstīt – varbūt pagrabā.
Tava sieva paziņoja,
ka tu esi ķeceris
(dzēris, brēcis, zaimojis).
Tāpēc, dzejniek, brauci projām.
Vai tev bail? Vai rokas trīs?
Ir pie Mūsas upes vieta,
tauta sauc to Mazdirdes
grava – sārtā, ne uz mieta
burvji savu nastu nes.
Daudzas raganas tur liesmās
sen jau sodu izcieta.
Burkard, piedzīvosi briesmas
tu kā ķecer’s tik un tā!»
Dažus gadus kannu lējējs
Bauskas pilī dzīvoja –
laika velti netērēja,
pulka dziesmu atstāja…
Biezā sējumā var lasīt
mūsu dienās visas tās.
…Tumšie laiki. Vaska lāses.
Tomēr – gaisma grāmatās…
Rundāles pils nostāsti
Sen jau kapos sirmā tante
Alvīne, bet palika
vecās apkopējas stāsti;
nesakiet, ka nav nekā…
Sen tas bija, kad to pili
nesāka vēl atjaunot.
Reiz pēc stundām krēslā zilā
apkopēja nāca kopt.
Tante glīti iztīrīja
skolotāju istabu.
Un tad pēkšņi ieraudzīja
spoku – dāmu īstenu…
Bija caurspīdīga, bāla
dāma, kronis galvā mirdz.
Kā no Pēterburgas tālas
ieradās. Bet… spoks jau irst.
Paceļ ūdenstrauka vāku,
nikni iekšā iespļauj tā,
murmina… Ko viņa saka?
Vai tā pati Katrīna?
Tālāk iet pa tumšo eju,
pazūd tumsā niknumā.
Iedzert vēlējās? Vai dejot?
Alvīne stāv klusumā…
Telpas vidū gružu čupa
tajā dienā palika.
Bet Alvīne tik čukstēt
spēja: «Spokojās, lūk, kā!..»
It kā rūtīs meta smiltis,
kaut gan nebija neviens
ārā. Pēkšņi balts kā milti
rādās dāmas spoks…
Kā piens.
…Sen tā pils ir atjaunota.
Tomēr neiztiek bez tās
nostāsti un anekdotes,
spoki sirmās leģendās.
