Mūsu laikraksta mājaslapas forumā uzvilnījušas diskusijas par klientu apkalpošanas kultūru “BB saloniņā”.
Mūsu laikraksta mājaslapas forumā uzvilnījušas diskusijas par klientu apkalpošanas kultūru “BB saloniņā”. Pārlasot izteikumus un pārspriedumus, nekas jauns par mums, pakalpojumu izmantotājiem, precīzāk būtu sacīt – izmantotājām –, neatklājas. Gradācija – no baltās krāsas līdz piķa melnai. Manuprāt, kliente tomēr ir pirmā, kas dod ievirzi saskarsmes toņkārtai. Tas ir viņas ziņā – klusēt, tērzēt par visu, vienlaikus neko nepasakot vai “pārcilāt” jaunumus. Saprotams, meistares cenšas piemēroties klientes stilam. Turpmākais? Tas saistīts ar katra paša uzvešanās kultūru.
Jautrīte forumā raksta: “Pati arī strādāju apkalpojošā jomā un zinu, ka klientam vienmēr taisnība (kaut arī tā nav). Cilvēki ir dažādi, citi klienti paši sāk aizskarošas tēmas, un atliek tikai pateikt vienu apstiprinošu teikumu, kad viss gatavs. Klients aiziet pie nākamā un stāsta, ko viņš ir uzzinājis pie tevis, kaut gan pats visu laiku to vien darīja kā stāstīja…”
Pāris reižu gadā apmeklēju “BB saloniņu”, un allaž esmu to atstājusi ar pozitīvām emocijām. Ja kādai nepatīk, var izvēlēties citus meistarus, jo Bauskā viņu ir gana. Pēc internetā lasītā jāsecina, ka tā arī ir darīts. Pieauguši cilvēki taču apzinās, kādas ir katra vēlmes, kas viņam sagādās patīkamus brīžus vai vilšanos.
Iepriekš minētajā situācijā cienījama ir uzņēmuma īpašnieka nostāja. Proti, aicinājums pretenzijas izteikt viņam. Neba no diskusijām mājaslapā radīsies atrisinājums.
Pārdomās skartā tēma nav aktuāla tikai slejā pieminētajā salonā. Ik pa laikam “Bauskas Dzīves” mājaslapā lasāmi izteikumi par apkalpojošā jomā strādājošo darba stilu. Darba devējs ir noteicējs darba ņēmējiem. Vajadzētu uzņēmumos būt saviem iekšējās kārtības noteikumiem vai citam reglamentējoša satura dokumentam. Darbinieku motivācija nerodas pati no sevis, vēl jo vairāk tādēļ, ka strādājošiem ikdienas slodze mēdz būt pārmēru liela. Un tad nokļūst neapskaužamā situācijā. Aizvien grūtāk atgūt enerģiju, justies labi, lai klientus sagaidītu ar smaidu. Pretī arī būtu jāsniedz labvēlība. Vai vienmēr atbildam uz labdienu, ko saka kasieres lielveikalos? Viņas šo vārdu dienā atkārto neskaitāmas reizes.
Noslēgumā jānonāk pie sākumā sacītā – saskarsmē allaž ir un būs divas puses, un katrai vajadzētu būt saprotošai. Es, piemēram, zinu, kura pārdevēja Bauzes tirgū, mani ieraugot, jau iepriekš uzsmaidīs un uzlabos garastāvokli. Pie viņas arī biežāk iepērkos, citreiz paeju vien garām un pasveicinu.
