Pagājušajā nedēļā, atgriezdamās mājās no Polijas, domāju par to, ka 38 miljonus lielajai tautai ir ļoti stiprs pamats – katoļu baznīca.
Pagājušajā nedēļā, atgriezdamās mājās no Polijas, domāju par to, ka 38 miljonus lielajai tautai ir ļoti stiprs pamats – katoļu baznīca. Šī nebija pirmā reize, kad par to pārliecinājos. Varšavā redzētais atgādināja pirms pusotra gada netālajā pierobežas pilsētā Suvolki vēroto – dievnamus apmeklē daudz ļaužu. Cienījamus gadus sasniegušie, vidējā paaudze, jaunieši, bērni, vecāki ņem līdzi pat ratiņos gulošus zīdaiņus. Nevaru spriest, cik dziļi ticīgs ir katrs, kurš apmeklē dievnamu un misi. Bet baznīcas ietekme jāatzīst par nepārvērtējamu. Referenduma dienās, kad poļiem vajadzēja balsot par pievienošanos Eiropas Savienībai, ne viens vien inteliģences pārstāvis, būdams pasīvi noskaņots, iedomājās par tautieti Romas pāvestu Jāni Pāvilu II. Viņa nostāja bija – PAR, un indivīds sevi tirdīja – vai es varu būt pret?
Varētu šādu nostāju pierakstīt autoritārismam, varētu to skaidrot vēl citādi. Bet es nebeidzu prātā pārlikt – kas tik stipri vienojošs ir manai mazajai tautai? Vai dziesmas gars, kas lielo svētku dienās jūlijā Latviju saviļņos skaņu jūrā no galvaspilsētas līdz pat tālajiem laukiem? Varbūt tie ir vasaras saulgrieži, kas jau piesātina plašsaziņas līdzekļus ar komercreklāmām? Tām pa vidu kaut kas neparastāks – folkloristes Ilgas Reiznieces un laikraksta «Diena» kopīgais jundījums mācīties Līgo rituālus. Arī mūsu folkloras kopa «Trejupe» šo piektdien tepat Bauskā, Korfa dārzā, atkal aicina apgūt Jāņu svinēšanu. Iesim, mācīsimies, lai nebūtu jāpiedzīvo tādi dīvaini mulsinoši brīži, kad ar splīnu līgotāju vidū sagaida latviešu tautas ģērbā saposušos viesus…
Esam mēs tādi – sevī ielmanīgi, bez pielaidības, ka mums citam par citu jāstāv, nevis jānoraida. Jā, ir vienkārši pievērt acis un it kā neredzot paiet garām jaunam, staltam vīrietim, kuru jau rīta stundā saļodzījusi izdzertā «krutkas» deva. Arī šī ir vienam, pietiekami plašam sabiedrības lokam zināma saikne, kas sabendē dzīvi. Pa Rīgas ielu Bauskā viņi staigā vai streipuļo katru dienu it kā ar nolemtības zīmi pelēkajā vaigā. Es nezinu, kaut gan gribētu to noskaidrot, kā šiem likteņa pabērniem palīdzēt. Katrs no viņiem taču rada smagumu ap saviem tuvajiem cilvēkiem…
Pēc dažām dienām veikalos pirktākās preces būs ķimeņu siers un alus. Reibs vai visa Latvija, tikai žēl, ka šis nebūs skurbums no Jāņuzālēm vien. Man gribētos, lai mēs iemācītos citādāk priecāties un justies stipri kopībā. Polijā šķita – ir iespējams daudziem miljoniem justies atbildīgiem un svarīgiem. Bet kā tas varētu būt manā Tēvzemītē?
