Izteikt šīs pārdomas mani mudināja šī gada 10. februārī piedzīvotais atgadījums. Esmu otrās grupas invalīde un man ir tiesības, uzrādot apliecību, sabiedrisko transportu izmantot bez maksas.
Izteikt šīs pārdomas mani mudināja šī gada 10. februārī piedzīvotais atgadījums.
Esmu otrās grupas invalīde un man ir tiesības, uzrādot apliecību, sabiedrisko transportu izmantot bez maksas. 10. februārī braucu mājās no Bauskas. Laiks todien bija pavēss, protams, cerēju Iecavā atgriezties pēc iespējas ātrāk. Nopriecājos, ka esmu paguvusi laikus, jo ar mikroautobusu plkst. 17.20 ātri vien nokļūtu Iecavā. Bet gaidītais apmierinājums īsā brīdī pārvērtās par vilšanos. Autobusa šoferis mani atteicās uzņemt mašīnā. Viņš skaidroja, ka invalīdus bez maksas nav paredzēts pārvadāt mikroautobusos. Tomēr vēl cerēju uz sapratni, jo busiņā vairākas vietas bija brīvas. Nekas neizdevās, un tā man bija jāturpina gaidīt. Nākamajā reisā uz Rīgu atkal kursēja mikroautobuss, un arī tā šoferis rīkojās tāpat kā viņa kolēģis. Līdz lielajam autobusam vēl būtu stunda jāgaida, tāpēc sagrabināju santīmus un samaksāju par biļeti. Jau biju nogurusi un zaudēju spēkus.
Vēlāk sazinājos ar SIA «Aips» vadību un man atkal paskaidroja to pašu, ko bija teikuši šoferi. Saprotu, ka jebkura privāta struktūra un firma var izstrādāt savus noteikumus, ka svarīga ir peļņa. Bet vai tiešām nevar paredzēt arī tādas situācijas, lai dzīves pabērns – invalīds – sajustu pretimnākšanu. Izņēmuma gadījumos, ja mikroautobusos ir brīvas vietas, taču varētu pārvadāt invalīdus bez maksas. Vai tiešām viss ir tā jāreglamentē, nemaz nepadomājot, ka dzīve nav tikai priekšraksti vien, ka vēl paliek arī cilvēciskas attiecības?
Z. K. Iecavā
