Kas mūsdienās var atļauties dzīvot laukos? Šoreiz nedomāju lielus, attīstītus pagastu centrus kā Vecumnieki, Gailīši vai Īslīce. Man prātā viensētas, līdz kurām nokļūst, braucot pa zemesceļiem.
Kas mūsdienās var atļauties dzīvot laukos? Šoreiz nedomāju lielus, attīstītus pagastu centrus kā Vecumnieki, Gailīši vai Īslīce. Man prātā viensētas, līdz kurām nokļūst, braucot pa zemesceļiem.
Kā zināms, lauksaimniecībā nodarbināto kļūst aizvien mazāk. Arī valsts iestādes un dienesti arvien samazina savas struktūrvienības. Tādēļ daudzi laucinieki iztiku dodas pelnīt uz rajona centriem vai galvaspilsētu.
Nesen biju Rīgas autoostā parastas darbdienas vēlā pēcpusdienā. Toreiz novēroju garumgarās biļešu pircēju rindas pie kasēm. Pirms pieciem gadiem tādas mēdza būt piektdienās, kad mājup devās studenti. Pašlaik skats jau ikdienišķs, no galvaspilsētas darbavietām mājup dodas reģionu iedzīvotāji. Starp šiem ļaudīm droši vien ir maz viensētu saimnieku, jo gar viņu mājokli sabiedriskais transports, visticamāk, nebrauc. Viensētnieki stūrē paši. Viņi aizsteidzas agrās rīta stundās, bet atgriežas vēlās pēcpusdienās.
Dzīve viensētā pārbauda laucinieka izturību un spēku. Atļauties dzīvot tālu no attīstītajiem apkaimes centriem patiešām ir greznība. Lai strādājošais atļautos šo dzīvesveidu, jābūt automašīnai, jo autobusi kursē vai nu par vēlu, vai par agru. Turklāt pa lauku ceļiem lietots autiņš nemitīgi jāremontē, ievērojams ir arī degvielas patēriņš.
Lauku pensionāri parasti iepērkas autoveikalos vai tuvējā pagasta tirgotavā. Tajos cenas ir augstākas. Arī šeit lauciniekam jāpārmaksā. Tā kā iztika nav liela, pircēji izvēlas mazākus preču iepakojumus, kas ilgāka laika periodā ļaudīm izmaksā dārgāk.
Atgriežoties mājās pēc garajām darba stundām pilsētā, jāsteidz kurināt krāsnis, gatavot vakara maltīti. No rīta viss sākas no gala. Kad no galvaspilsētas atbrauc ciemos draugi vai radi, viņi sajūsminās par apkārtnes mieru un plašumu. Taču, iespējams, kāds no vēl atlikušajiem viensētu saimniekiem samierinās ar pēdējo pārbaudījumu. Tā bieži lauku īpašumi pārtop par pilsētnieku vasaras mājām.
Tomēr daudzi laucinieki turas pie savas vides brīvības un miera. Esmu ievērojusi, ka mājupceļš vienmēr ir īsāks un šķiet mazāk bedrains.
