Emanuelam un Brižitai Mak-roniem, noslēdzot Francijas Valsts prezidenta oficiālo vizīti, Latvijas valsts uzdāvināja divus elegantus velosipēdus. Senas, bet mūsdienās veiksmīgi un radoši reanimētas Latvijas firmas ražojumu. Ar to mēs patiešām lepojamies šeit, savā zemē. Visu cieņu ražotāju uzņēmumam!
Bet vai Emanuels un viņa sieva par šo dāvanu bija sajūsmā – cits jautājums. Šķiet, Indijā jaukajam franču pārim diezin vai valdība iedomātos uzdāvināt rikšas oriģinālmodeli vai mazliet uzlabotu tās versiju. Vai elegantas nestuves ar baldahīnu kādā Austrumu kalifātā. Nepārzinu diplomātisko etiķeti, tāpēc manas pārdomas ir absolūti subjektīvas.
Asociācijas mani velk, iespējams, maldīgā virzienā, bet atceros, ka mūsu visu mīlētajam Raimondam Paulam savulaik uz skatuves tika pasniegtas gluži neadekvātas dāvanas – vairākas dzīvas radības, tostarp arī cūciņa. Tolaik visi, arī
es, bijām aizkustināti, Latvijas Televīzijā vērojot tiešraides. Bet nabaga Maestro – kā viņš jutās, ar pateicību to pieņemot? Un ko viņš tālāk bija spiests darīt ar nesavtīgajiem dāvinājumiem?
Negribu būt tendencioza. Zinu, ka nedrīkst veidot šādas paralēles. Pēc diezgan ilga pārtraukuma es jūtu lielu cieņu gan pret mūsu Valsts prezidentu, gan premjerministru. Īpaši neparedzamajā pandēmijas laikā es kā valsts pilsone ar viņiem lepojos un viņiem uzticos. Bet šoreiz pārdomas ir tikai par dāvanas izvēli oficiālajā valsts vizītē un manu attieksmi pret faktu. Ne vairāk…
