Kaut kas neparasts, pat mistisks piemīt laikam ap gadu miju. Decembra pēdējās dienās plosa neremdināma vēlme visu paspēt, sakārtot, nolikt pa vietām un apkopot.
Kaut kas neparasts, pat mistisks piemīt laikam ap gadu miju. Decembra pēdējās dienās plosa neremdināma vēlme visu paspēt, sakārtot, nolikt pa vietām un apkopot. Šķiet, pēc 31. datuma vairs nesekos pirmais, tāpēc vēl tik ļoti gribas pagūt dažbrīd neiespējamo.
Taču, pusnaktij tuvojoties, norimst satraukums, šampanietis aizskalo nepaveikto darbu sarakstus, savukārt līdz ar salūta dzirkstīm gaisā uzspurdz jaunas vēlmes un ieceres. Sākt jaunu, skaistu un pareizu dzīvi, ar labiem darbiem un cēlām domām piepildītu.
Rakstu savu pirmo šī gada redakcijas sleju un domāju tieši tāpat – stāstīšu tikai par labo, par to jauko, kas mums apkārt, nepieminot negācijas un neizdarības.
Lai savā mierā valsts svētkos turpina stāvēt tukši pagastveču privātmāju karogu turētāji! Lai Rīgas atkritumu savācējfirma dempingo, nāk iekšā Bauskas rajonā un izputina vietējo uzņēmumu! Lai Codes ļaudis turpina bloķēt atkritumu šķirošanas kompleksa būvi! Lai izmirkst un sapelē griesti Grenctāles kultūras namā, un apkārtnes ļaudis lai jūtas pārlaimīgi, gadā vienu reizi šurp uz Maestro koncertu atnākot!
Lai turpina caurumot naftas vadu tie, kam tā ļauj rīkoties, un lai turpina tēlot, ka urbējus ķer, tie, kam tā likts darīt! Lai turpina pārdevēji lielveikalos svērt un pārsvērt preces, sākt akcijas, tās pārtraukt, tādējādi sagrozot pircējiem galvas tiktāl, ka viņi vairs pat mājā ar skaitīkļiem nespēj produkta patieso svaru un cenu izkalkulēt! Lai paliek uz Rātslaukuma apkārtējo māju sienām sen izputējušu veikalu izkārtnes, un pilsētas valdītāji, pa Kalna ielu iedami, lai jūtas kā vienā lielā “šopingā” izgājuši! Lai šoferi kārtīgi paņem uz krūts un ripinās pa grambainajiem lauku ceļiem un bedraino asfaltu, cerot uz vienīgo veiksmi kādu nenobraukt, neiekrist policistu nagos un kaut kādi līdz mājām atstūrēt!
Mierīgi savā nodabā, nesatraukdamās un man laipni uzsmaidīdamas, kundzītes pie “Ēdenes” lai turpina tirgot kontrabandas cigaretes, un ekonomisko noziegumu apkarotāji lai cenšas tās nekādi nesaskatīt! Lai skolas puikas un meitenes turpina ar cigarešu dūmu strūkliņām izgleznot gaisu pie smalkmaizīšu tirgotavas vecpilsētā vai kādreiz skaisti iecerētās mūzikas ēkas drupās! Lai ikvienu turpina priecēt Bauskas simbols – dubļainais, tā arī neaizbērtais dīķis pilsētas centrā, ļaudis lai sapņos redz strūklakas šaltis skrejot debesīs, kur tās izgaist kā nekad nebijuši cerību un solījumu ziepju burbuļi! Lai zem neveiksmīgās privatizācijas āmura sadrūp kinoteātra ēka, lai …
Bet ko tad lai es daru? Varētu jau savus honorāra latiņus krāt, rakstot vien par Dailes teātra pirmizrādēm, mūziķiem, ceļojot kopā ar Valsts prezidenti un tad izklāstot, kādas zemes un pilsētas skatītas. Bet vai jums, lasītāji, ar to vien pietiks? Nu, lūk, atkal kā lācītis Pūks esmu iestrēdzis kārtējās gadu mijas šaurajā bezizejā un nezinu, uz kuru pusi spraukties, sākt jaunu dzīvi vai ne. Ko iesakāt?
