Kādā valstī es dzīvoju? Šis jautājums man bija pirmais, kas ienāca prātā, domājot par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2005. gada 2. novembrī pieņemto lēmumu par soda mēra piemērošanu bijušajam «Rudens aptieku» īpašniekam.
Kādā valstī es dzīvoju?
Šis jautājums man bija pirmais, kas ienāca prātā, domājot par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2005. gada 2. novembrī pieņemto lēmumu par soda mēra piemērošanu bijušajam “Rudens aptieku” īpašniekam. Kā zināms, viņam tika piespriesti divi gadi nosacīta soda par 45 000 latu liela kukuļa došanu KNAB darbiniekam. Sods tik maigs, ka to, manuprāt, pat īsti nevar nosaukt par sodu. Tikpat labi vispār varēja netērēt laiku un resursus, lai šo nelikumību atklātu.
Manuprāt, varētu rasties iespaids, ka ar šādu lēmumu mūsu tiesu vara vēlas norādīt – sniegt kukuļus un arīdzan tos saņemt lielos apmēros nav nekas stingri nosodāms. Gribot negribot jādomā – ja paveiksies un nepieķers, viss būs kārtībā, ja nu gadījumā pieķer, tad nav šaubu – ja spēj samaksāt tik lielu kukuli, tad varēs arī segt vēl dažus papildu pakalpojumus…
Kā var runāt par tiesiskuma pastāvēšanu mūsu valstī, ja mūsu pašu tiesu varas izpildītāji nereti pieņem sabiedrībai neizprotamus un apšaubāmus lēmumus? Vai tiesiskais nihilisms jau kļuvis par normu?
Cienījamie tiesneši, es saprotu, ka koleģialitāte jūsu vidū ir augstā cieņā, bet, lūdzu, padomājiet, kā dažu jūsu profesijas pārstāvju pieņemtie lēmumi (ne reizi vien) diskreditē tiesnešu arodu kopumā! Es vienmēr esmu uzskatījis, ka ikviena amata veicēja pienākumos ir līdzsekot savu kolēģu profesionālajai darbībai, lai atbalstītu un nepieciešamības gadījumos arī norādītu uz pieļautajām kļūdām. Runa jau nav tikai par šo konkrēto gadījumu, bet gan par sistēmu kopumā. Skumji.
