Ceļojot pa plašo Krievzemi, bez piedzīvojumiem neiztikt.
Ceļojot pa plašo Krievzemi, bez piedzīvojumiem neiztikt.
Uz Sibīrijas Omskas apgabalu 2003./2004. mācību gadā pie Taras rajonā dzīvojošiem latviešiem devāmies divas skolotājas.
Sākot ar 2003. gada rudeni, Augšbebru kaimiņciemā – Kurzemes Ozolainē – pirmo gadu tika izveidota vēl viena latviešu valodas skolotāja vieta. Mans ceļa mērķis bija šis ciems, savukārt 21 gadu vecās Leldes Keišas – Augšbebri.
Ceļojums no Rīgas līdz Maskavai un pēc tam iekāpšana transsibīrijas vilcienā Maskava–Abakans nepagāja bez starpgadījumiem. Tomēr smieklīgākie risinājās, braucot no Omskas uz Taru un pēc tam uz lauku ciematiem.
Kas cits, ja ne mēs…
Toreiz Latvijas Republikas vēstniecībā Maskavā vēl atradās daudz grāmatu. Tās Ināras Antiņas (Augšbebru latviešu valodas skolotāja 2001./2002. m. g.) organizētā akcijā Latvijas iedzīvotāji saziedoja Krievijā dzīvojošiem tautiešiem. Ieejot mazajā grāmatu kastēm piekrautajā kabinetā, sapratu – ja mēs neuzņemsimies literatūras vešanu, tad mācību materiāli tur gulēs vēl ilgi.
Jāuzsver, ka jaunajā darbavietā tobrīd nebija pilnīgi nekādas mācību materiālu bāzes. Tāpēc, skatot uzrakstītos adresātus uz kastēm, sadalījām tās. Daļa aizceļoja kopā ar Āriju Brūniņu uz Baškīriju. Citas grāmatas ar Santu Cīruli nonāca Lejas Bulānos, Lelde tās aizdeva uz Augšbebriem un es – uz Kurzemes Ozolaini.
Pacietīgi gaida pusstundu
Omskā, kuras iedzīvotāju skaits pārsniedz miljonu, ieradāmies vēlā pēcpusdienā. Nākamās dienas agrā rītā Omskas latviešu biedrības vadītājs Andris Tupesis kopā ar citiem tautiešiem mūs “iekrāva” (kopā ar kastēm bija arī somas ar personiskajām mantām) maršruta Omska–Tara autobusā. Pirmkārt, jau izbrīnīja tas, ka lielā LAZ autobusa vietā pieturā piestāja mazais PAZ. No Omskas līdz Tarai ir 300 kilometru. Tos sabiedriskais transports mēro apmēram sešu stundu laikā.
Iekārtojāmies pie dārgās kravas autobusa beigās un devāmies ceļā. Ik pēc divām stundām transportlīdzeklis piestāj lielākajā apdzīvotajā vietā. Pēc divām stundām iebraucām pirmajā no tām – pilsētiņā Boļšerečje. Pusstundu ilgā stāvēšana ļāva aiziet uz labierīcībām, nopirkt siltu belašu vai padzert tēju autoostas veikaliņā.
Lai arī pēc noteiktā laika visi jau bija sasēdušies savās vietās, autobuss nekustējās. Tikai šoferis kaut ko darbojās pie motora. Apmēram pēc pusstundas pasažieri kļuva nemierīgi. Kādam bija jāsteidzas uz Taras lidlauku, lai noteiktā laikā ar helikopteru aizlidotu uz darbu Tomskas apgabala naftas atradnēs. Arī mums, ja neierastos pretimbraucēji, svarīgi bija paspēt uz nākamo autobusu.
Šoferītis sacīja, ka transportlīdzeklim kaut kas salūzis. Kāds ieminējās, ka no Omskas jāizsauc rezerves autobuss. Vadītājs ideju noraidīja, jo esot cerība vainu salabot. Tā mēs nosēdējām vēl vismaz pusstundu. Tās laikā ar Leldi kājās uzvilkām vilnas zeķes, bet mugurā no somām izņemtās jakas un galvā likām cepuri.
Ar 20 kilometru ātrumu
Beidzot autobusiņš sakustējās. Tomēr prieks nebija ilgs. Drīz vien transportlīdzekļa temps acīmredzami palēninājās. Tā mēs čunčinājām uz priekšu pa Sibīrijas grants lielceļu ar apmēram 20 kilometriem stundā. Jāpiebilst, ka starp Sibīrijas apdzīvotajām vietām māju nav, apkārt vien bezgalīgi lauki un meži. Visbeidzot kaut kur šīs plašās pasaules vidū mūsu braucamais apstājās pavisam.
Mūs izglāba cits autobuss, kas no Omskas bija izbraucis pāris stundu vēlāk. Tad nu ar Leldi ņēmāmies divatā pārnest kastes, somas un čemodānus uz lielo autobusu LAZ. Kolēģe nesa mantas no salūzušā PAZ, bet es tās pa šauro eju nogādāju transportlīdzekļa beigās. Ieraugot “aizdomīgas” kastes, kāda sieviņa jautāja, vai mums tur nav “bomba”. Toties citu braucēju uzmanību piesaistīja pie kastēm pielīmētās dzeltenās lapas ar atzīmi “Diplomātiskais pasts”. Kāds vīrietis izbrīnīts jautāja: “Vai Tarā ir Latvijas vēstniecība?”
