Esmu nogurusi rakstīt par kokiem pilsētā. Vēl rudenī man šķita, ka Bauskas pils muzeja direktors mazliet pārspīlē, uztraukdamies par intensīvo zāģēšanu Mūsas upes kreisajā krastā.
Esmu nogurusi rakstīt par kokiem pilsētā. Vēl rudenī man šķita, ka Bauskas pils muzeja direktors mazliet pārspīlē, uztraukdamies par intensīvo zāģēšanu Mūsas upes kreisajā krastā. Tagad, ja vien labi gribētu, no savas daudzdzīvokļu mājas, kas taisnā līnijā atrodas kilometra attālumā no pils, ar jaudīgu binokli es varētu saskatīt, ko muzeja šefs dara savā kabinetā. Koki ir gluži vienkārši pazuduši – kā fantāzijas filmā. Arī par putniem es nerakstīšu. Tie nemēdz vīt ligzdas klajos laukos, tādēļ Bauskā mācīsimies iztikt bez spārnotajiem draugiem. Šķiet, izdzīvos tikai zilganmelnie krauķi Pilskalna parkā.
Vēl jau paliek upes – Mūsa, Mēmele un Lielupe – simboli, kas tiek piesaukti visos svētkos un rotā pilsētas jauno logo. Kamēr nenocirstie koki nav salapojuši, upju krastu mežonīgais skaistums atklājas visā pilnībā. Manas intereses objekts šoreiz ir Mēmeles posms no lielā tilta līdz uzņēmumam “Klippan Saule”. Ja mēģina krastmalu aplūkot no pretējās puses, iespaids nav tik šokējošs kā tuvplānā. Izņemot Lodiņa alus rūpnīcas teritoriju, visa krastmala ir brīvas improvizācijas sadzīves atkritumu izgāztuve. Papīri un pudeles, kas mētājas ūdens tuvumā, pat netiek ņemti vērā. Rodas iespaids, ka piekrastes māju iedzīvotāji atkritumu konteinerus vispār neizmanto, bet visas drazas izber nogāzē.
Ar laiku šeit sakuplos nātres un nebūs redzamas pat kanalizācijas caurules, no kurām Mēmelē nereti ieplūst melns, smakojošs ūdens. Tad vienīgais “zaļi” domājošais Rīgas ielas iedzīvotājs atkal nāks uz redakciju, lai atgādinātu par postažu, kas atrodas izslavētās tūrisma pilsētas viducī. Romantiskas pastaigas gar upju krastiem, kas vietējiem iedzīvotājiem un ceļotājiem jau sen varēja kļūt par vilinošu piedāvājumu, pašlaik bauda vienīgi stipro dzērienu cienītāji.
Labi atceros, ka iepriekšējā pilsētas Dome bija nolēmusi izveidot atpūtas vietu Mēmeles posmā no vecās etiķa fabrikas līdz upes līkumam iepretim Bauskas pilij. Starp citu, katru gadu šajā teritorijā tiek cirsti krūmi un zāģēti koki, bet kāds no tā labums? Pa staignu purvu taču nav iespējams staigāt! Arī ainava, ja paveras uz vecās ražotnes monstru, ir, maigi izsakoties, ne īpaši daiļa.
“Jūs esat galīgi nemākuļi dabas doto resursu izmantošanā. Sāciet taču darīt paši, nevis gaidiet brīnumus no pašvaldības!” man nesen sacīja kāds viesis. Es apvainojos un sarunu neturpināju. Vēlāk iedomājos – varbūt viņam ir taisnība, jo mazpilsētā, no kurienes ciemiņš bija ieradies, visi lieliskie uzlabojumi vides veidošanā sākās nevis ar pašvaldības lēmumiem, bet ar iedzīvotāju iniciatīvu.
